Indijas ceļojums
Ceļojumam uz Indiju izvēlējāmies februāri, jo laikapstākļi ir patīkamāki mums ziemeļniekiem!
Ceļojums sākas ar aviobiļešu iegādi pirmajā tikšanās reizē, kad esam vispār iedomājušies, ka varētu doties uz Indiju.
Rīga – Helsinki – Deli – Helsinki - Rīga, viens un divi aviobiļetes iegādātas! Atpakaļ ceļa nav!
Nākamais solis ir tūrista vīzas pieteikšana! Mazliet bijām satraukti, bet e-vīza pieteikta un derīga.
Nākamais solis ir iegādāt iekšzemes vilciena biļetes, ko izdarījām veiksmīgi 12go.asia
Iekšzemes aviobiļetes iegādātas un atrodas e-pastā!
Šķiet grūtākais bija izvēlēties viesnīcas, tur veicām izpēti – ceļotāju ieteikumus, Tripadvisor. Galu galā esam rezervējuši arī nakšņošanas vietas!
Pirmais nelielais satricinājums, lai protamies un neaizmirstam kurp dodamies, kad Rīgas lidostas čekingā mums lūdz uzrādīt izdrukāto e-vīzu…mums izdrukāta, bet cita, vajag abas! Meklējam un cenšamies dažādos veidos līdz saprotam, ka viss ir e-pastā. Bet mūsu ceļa biedriem atļauj ar jau izprintēto e-vīzu doties, tomēr nav obligāti jābūt abām!
Helsinkos esam ātri! Trīs stundas paiet uzkožot un pļāpājot par šo un to!
Lidojums uz Deli ar Finair gaidāms 9 stundu garumā. Sēžam visi četri vidiņā.
Lidmašīnas priekšējā krēsla atzveltnē ir ekrāns, kur varam izvēlēties skatīties kādu filmu vai seriālu, vai vienkārši klausīties izvēlēto muziku, sekot lidojuma norisei ekrānā.
Vakariņas…kamēr rinda atnāk līdz mūsu galam, vistiņa jau beigusies, taču veģetārais ir ēdams!
Lidojums ilgs. Nogurdinošs, jo miegs tramīgs, uzmosties ik pēc brīža. Pulkstens 2 pēc Latvijas laika un pulkstens 5 pēc Indijas laika! Laiks uzkodai ar kafiju!
Nolaižamies Deli. Kapteinis saka, ka esot 12 grādi un miglains. Izkāpjot no lidmašīnas tiešām mazliet vēsi, migla ir smoga pelēkumā un sajūta, ka ieelpo kurināmā dūmus!
Ejam sarunāt taksi.
Knapi esam izgājuši no lidostas, kad jau taksisti nāk un sola labāko servisu par lētām naudiņām. Mēs tomēr izvēlamies lidostas takša pakalpojumus, kas izrādās uz pusi lētāk kā iepriekš solītais “lētākais taksis Deli”.
Gaidām taksi! Piebrauc! Nē, mēs četri ar koferiem nevarēsim sarūmēt TIK mazā mašīnītē. Mums apgalvo, ka viss ir labi un taksis ir tieši tāds, kàds mums ir vajadzīgs. Taksists piesien koferus uz jumta ar diepga biezuma zilt striķīti, citus koferus iespiež mini bagāžniekā pie gāzes balona. Mēs iesēžamies un saprotam, ka auto izskats ir mānīgs, mēs visi diezgan brīvi sasēžamies.
Braucot skatāmies un nelaižam garām neko no redzētā.
Taksists vada mazo auto brīvi peldot no joslas uz joslu, rādot pagriezienu tikai tad, kad nogriežas no šosejas.
Aiz loga pamazām mainās ainava. Jo tālāk no lidostas, jo mazāk košumaugu, jo vairāk auto, jo interesantāk vērot cilvēkus.
Kādi lien ārā no zem plēvju nojumēm ietves malā, kur nakšņojuši, rosās un kko brokasto, sarunājas.
Uz šosejas žogiem izkarināta žāvēties veļa. Turpat melna govs, kaut ko rāmi gremojot, stāv uz šosejas saliņas un vēro apkārt notiekošo!
Man ienāk prātā, ka būtu interesanti redzēt, kā indieši ceļa malā mazgā veļu! Laikam jau tā melnā govs izdzirdēja manu vēlēšanos un pēc brīža kāds indiešu sirms kungs, sēžot uz neliela šosejas malas paaugstinājuma, basām kājām turot plastmasas spaini mazgā veļu!
Drīz esam klāt pie dzelzceļa stacijas. Izkāpjam un dodamies, lai atstātu lielo bagāžu līdz vilciena atiešanas laikam.
Bagāžas glabātava ir koka rāmja plaukti, lai varētu atstāt koferus jāuzrāda gan biļete, gan pase. Mums ir tikai rezervācija, tāpēc vīri aiziet uz informāciju noskaidrot par biļetēm. Sievieši paliek sargāt koferus un vēro stacijas apmeklētājus.
Interesanta publika.
Jauna ģimene. Vīrs tup uz soliņa un rullē lentu telefonā. Sieva zilā sarī ar dziļi vienaldzīgu un varbūt nedaudz skumju seju sēž uz pretējā sola, bet abu puikas riņķo un kā jau puikas nav mierā ne mirkli.
Stacijas apkopēja ar nopietnu sejas izteiksmi ar tikpat lielu slotu kā pati slauka peronu un mazliet šerpi liek mums pabīdīties, lai var izslaucīt zem soliņa, uz kura sēžam.
Cilvēki staigā turpu šurpu mazliet šļūkājot. Indiešiem vispār ir atšķirīga gaita no mums pierastās.
Drīz parādās vīrs ar mopu no vecas, slapjas segas un stumda perona netīrumus turpu šurpu.
Drīz atnāk mūsu vīrieši. Viss nokārtots. Dodam koferus uzcītīgajam bagāžas glabātavas inidietim, kurš ar baltu krītu uzraksta vilciena numuru uz koferiem, samaksa pie koferu izņemšanas.
Rokas brīvas! Dodamies ceļā. Karte rāda, ka pavisam netālu ir ieliņa ar dažādām kafejnīcām. Nonākot pie google solītās kafejnīcu ielas, saprotam, ka tas nav gluži tas, ko gribētu. Esam iemaldījušies musulmaņu rajona tirdziņā. Augļi, dārzeņi, cepts nāns un visādas citas lietas. Vietējie vīrieši ar baltām cepurītēm pakausī mūs vēro, arī pusaizmidzis suns uz tuktuk jumta.
Mums tā mazliet it kā neomulīgi, bet tas mūs neattur ieiet “picērijā”. Mūs ar acu skatienu uzrunā īpašnieks, piesēdina pie galdiņa un iedod lipīgu ēdienkarti. Uzzinam, ka pica ir no saldētajām. Īpašnieks kko mums skaidro mums nesaprotamu, jo pilna mute košļājamās tabakas, kas liek vīram runāt ar atliektu atpakaļ galvu, lai žļura neizlīst no mutes.
Nolemjam - meklējam citu vietu!
Ejam ārā no tirgus, nezinām kurp iet. Vineta uzrunā kādu vīru, lūdz padomu, kur paēst. Vīrs sāk mums stāstīt ceļu, tad saprot, ka šitie tūristi neko nesapratīs un vēl nomaldīsies! Aicina viņam sekot! Parādīšot! Sekojam! Pieejam pie vārtiņiem. Tur auto. Vīrs izbrauc savu auto un solās mūs aizvest! Saskatāmies! Iekāpjam!
Vīrs aizved līdz vajadzīgajai vietai par pliku paldies!
Priecājamies par jauko satikto cilvēku!
Manevrējot pārejam pāri sešu joslu šosejai un uzsākam savu nākamo tirgus ielas apmeklējumu. Taču šeit rosās smaidīgie indieši, kas tirgo sezonas augļus, dārzeņus. Meklējam mums pateikto nosaukumu, līdz uz viena no ielu krustojumiem ir ielas ēstuve, kur rosās diezgan daudz vietējo.
Skatāmies piedāvājumu. Blakus esošā indiete atstāj mazo dēlēnu vīra uzraudzībā un nāk mums palīgā izvēlēties. Sekojam viņas ieteikumam un apsēžamies turpat kopā ar citiem indiešiem nobaudīt pusdienas. Ass!! Man garšo! Rīsi ar asu kariju, kura asumu nedaudz slāpē dīvains kefīrveidīgs šķidrums ar mazām dzeltenām bumbiņām. Saldajā dikti salds cukura sīrupā peldināts našķis!
Priecīgi un pilniem punčiem dodamies iepirkt kādu augli.
Dzelzceļa stacijā ir labierīcības, kas atsauc atmiņā kādreizējās Rīgas stacijas tualetes padomju laikā.
Apsēžamies un saprotam, ka švaki gulētā nakts un pastaigas nogurums dara savu, uznāk miedziņš. Tāpēc pasnaužam! Vērojam stacijas ļaudis!
Drīz dodamies uz piekto peronu un kāpjam vagonā, kuru tikko viens vilciena darbinieks uzkopis ar vienu mitru pelēku lupatu, bet otrs ar lupatmopu uzslaucījis grīdu!
Vagons piepildās ar dažādiem ļaudīm gan vietējiem, gan citzemiešiem, viss bagāžas plaukts nokrāmēts koferiem un somām!
Sēžam!
Atnes ūdeni!
Kamēr rakstu, atnes uzkodas!
Tā dodamies uz Agru!
Vakar vakarā mūsu apartamentu saimnieki sarunāja tuktuku un aizved uz eiropiešiem saprotamu restorānu. Pasūtīt nav viegli, bet izvēlamies panīra, jēra un vistas gaļas dažādus ēdienus! Esam sajūsmā par pildītiem kartupeļiem. Tie pildīti ar riekstiem un garšvielām un maigi apcepti panējumā.
Tas pats Tuktuks atved mūs atpakaļ, braucot ievēro mums nesaprotamus ceļu satiksmes noteikumus - slīd no joslas uz joslu, pāri divām nepārtrauktām līnijām, apgriešanās pretējā virzienā notiek skaļu tauru skaņu pavadībā un spilgtu lukturu žilbinošā gaismā!
Nakts paiet klusi mierīgi, dziļā miegā!
No rīta 5.45 sarunāta rīta kafija.
Mazliet smagi, bet enerģiski ceļamies un dodamies uz rīta kafiju. Pirms, mazliet sapampušām rokām, sagriežu papaju, ko atvedu no Deli.
Saimniece uzklājusi kafijas galdiņu ar banāniem, keksiņiem un oreo cepumiņiem.
Dienas piedzīvojuma gaidās, čalojam un baudām melnu šķīstošo kafiju ar keksiņiem un papaju.
Vilcienā satiktā meitene ieteica papaju ēst no rīta tukšā dūšā, jo uzlabo vēderdarbību un vieglāk uzņem visas labās papajas vielas.
Taksis piebraucis.
Ejam!
Mūs sagaida busiņa šoferis un gids - Adels, kurš saliek kopā plaukstas, pieliekot pie pieres, pieliec galvu rīta sveicienam. Gids ir valsts licencēts. Vismaz mums tā sacīja vakardienas vecais vīriņš. Valsts nodrošina noteiktus gidus, kuriem ir sava taksa, lai gan, mēs saprotam, vairāk nav sliktāk!
Sakāpjam taksītī un dodamies uz Taj Mahalu.
Agrs rīts. Tumšs. Bet ielas piepildītas vietējiem, kuri katrs dodas savos darbos.
Kāds telēns, uzlicis galvu uz mājas pakāpieniem, pagriezis muguru ielai, saldi čuč un pilnīgi neņem vērā apkārt notiekošo rosību!
Esam klāt!
Kāpjam ārā!
Ejam!
Mūs sieviešus ieliek rindā uz ieeju, bet pārējie aiziet iegādāt biļetes. Pēc brīža jau atgriežas mūsu vīrieši un stāvam visi kopā rindā!
Rinda raiti iet uz priekšu, jau gandrīz esam pie ieejas, bet gida nav. Neliels satraukums! Taču saprotam, ka viss būs! Gids iegādā biļetes par saviem līdzekļiem, mums jāatmaksā vēlāk. Tā arī notiek! Pēc brīža gids ir klāt un katram iedod zilu plastmasas monētas lieluma ripiņu, kas būs nepieciešama gan ieejot, gan izejot! Vīrieši iet pa vienu rindu, bet sievites pa citu, jo katru ienācēju mazliet apčamda, lai neienes aizliegtās mantas. Mēs savas somas esam atstājuši taksītī, līdzi tikai mazā jostas somiņa ar svarīgākajām lietām - pase, telefons, nauda. Trīs lietas, ar kurām nevari pazust šajā pasaulē!
Gids mums pastāsta un izvadādā lēnām cauri līdz pašam mauzolejam un dod mums brīvu laiku.
Esam agri, lai vērotu saullēktu, bet migla dod pelēku dūmaku un sarkanā saule visu iekrāso dzeltenīgi rudu, taču tas piedod savu burvību un noslēpumainību. Esam sajūsmināti par skaistumu, majestātiskumu, bagātību un filigrānumu! Smalkās akmens mežģīnes apbur, bet vēl vairāk izgrebtie ziedu pušķi, kur liekas ziedlapiņas maigas un caurspīdīgas.
Pavadām daudz nesteidzīga laika Taj Mahalā!
Mūsu uzmanību pievērš zaļi papagailīši, kuri mielojas ar jaunnozāģēto zaru izdalīto sulu.
Lai gan visur ir zīmes par pērtiķiem, nevienu nedz satiekam, nedz redzam.
Izejot pa dienvidu vārtiem, pašā ceļa vidū stāv un gaida mūsu gids! Viņš, kā jau sarunāts, aizved mūs uz mazu pagrabveikaliņu, kur sagaida veikala īpašnieks. Viņš iesāk mums stāstīt, ka ir jau kurā pakāpē pēctecis ļaudīm, kas strādāja pie Taj Mahal skaistajiem akmens darbiem. Knapi iesācis, nodod runājamo jaunākam vīrietim, kurš aktīvi ar nelielu humora devu pastāsta un izrāda baltā marmora un citu krāsaino akmens izmantošanas mākslu.
Veikalu atbalsta valdība, ko apstiprina licence pie sienas.
Mēs iegādājam katrs pa nelielam baltā marmora kastītei, kas izrotāta ar oranžiem akmens ziediem, kas īpaši savu skaistumu izrāda tumsā, lukturīša gaismas caurstrāvotā strēlē!
Priecīgi dodamies brokastīs! Gids pieved pie tuktuka, kas izved cauri ielai, kuras malās ganās govis un meklē kko ēdamu atkritumu kaudzēs. Tai pašās atkritumu kaudzēs laiski guļ suņi, sildot savus naktī nosalušos sānus! Ļaudis iekož ielas uzkodu stendos. Citi ved preci ēzeļu un mūļu mugurās uz tirgu starp traktoriem, mašīnām un tuktukuem.
Pabrokastojam!
Tālāk dodamies ar mūsu taksīti uz Agras Fortu, kas mūs pārsteidz! Pārsteidz ar skaistumu un vēsturi! Gids mūs izvadā krustu šķērsu, stāstot stāstus un rādot “apslēptos” stūrīšus.
Mūs pārsteidz telpa, kurā var sarunāties stāvot katram savā kaktā ar seju pret balto marmoru!
Pavadām ilgu laiku, sajūsmināti dodamies atpakaļ uz taksīti, pa ceļam Arnis izņem savu mugursomu no bagāžas glabātuves, jo ienest Fortā neko nedrīkst līdzīgi kā Taj Mahalā.
Gids mums jautā, vai gribam apskatīt Agras slavenu mākslu! Braucam! Saprotam, ka tas ir veikals, bet esam gatavi visam!
Esam atvesti iepazīties ar Agrā persoešu ieviestu mākslu - izšūšanas mākslu, kas izskaistināja persiešu karalisskās telpas. Taču Sashi kungs, lai mūsdienās šī tradīcija nepazustu, mazliet to vienkāršoja - aizvietoja zelta diegus ar kapara diegiem un izmērus samazināja, tomēr neparastais un apbrīnojamais košums un skaistums priecē!
Arī šo vietu atbalsta valdība, mums vairāk pastāsta par valsts nostāju un atbalstu.
Mūs iepazīstina arī ar Indijas biežāk sastopamajiem un rotas lietās izmantojamajiem dārgakmeņiem. Kā skaistāko mums stāda priekšā Zvaigznes akmeni, kurā patiesi var ieraudzīt koši baltu piecstaru zvaigzni!
Mums ir neliela pauze, kuras laikā aprunājamies ar gidu Adelu, kurš pastāsta par interesantu likumu - kopš 22. gada pieņemts likums, ka ģimenē nedrīkst būt vairāk kā divi bērni, citādi valdība neatmaksā skološanos un neizmaksā pabalstus. Pašam Adelam ir trīs bērni, bet dzimuši krietni pirms šī likuma, taču arī viņam pašam jārūpējas finansiāli par saviem bērniem, jo Adels ir musulmanis. Deli valdība vienādi atbalsta jebkuru, neņemot vērā ticību, bet Agrā valdība ir pretmusulmaniska. Arī Taj Mahalu gribēja slēgt musulmaņu dievlūdzējiem, tomēr pēc musulmaņu neapmierinātības izrādīšanas, tagad piektdienās Tah Mahal ir atvērts musulmaņu dievlūdzējiem, bet slēgts visiem citiem. Pirms covid laika piektdienās drīkstēja braukt visi islāmticīgie, bet tagad tas atvērts tikai Agras musulmaņu vīriešiem.
Atgriežamies viesnīcā, pa ceļam vērojot ielas dzīvi, kas apbur, izbrīna!
Īsi apkopjamies un ejam uz terasi baudīt vīnu ar papaju un mandarīniem! Atnāk arī saimnieks un īsi aprunājamies par dažādām vietējām interesantām lietām!
Jāsaka, ka Indijā Visums šeit uzklausa vēlmes! Noteikti!! Vakar Tas uzklausīja mani, kad vēlējos redzēt kā mazgā veļu, bet šodien - pērtiķi!
Pērtiķi atnāca pie mums uz terasi, aprunājās un pavēroja mūs! Pavēroja mūs kā citreiz mēs viņus zoodārzā, jo šoreiz mēs esam terases krātiņa, bet pērtiķi brīvi ielas pusē!
Drīz būsim atpūtušies un ar to pašu taksīti brauksim apskatīt Tah Mahal saulrietā no upes otra krasta, kur reiz bija plānots melnais mauzolejs.
Vakariņas…gaidām kko neparastu!!!
Pērtiķu ģimene atnākusi, dipinot pāri terases jumtam, un vēro mūs cauri terases režģim. Esam mainītās lomās - pērtiķi atnākuši paskatīties uz baltajiem cilvēkiem krātiņā, kuri, dīvaini ģērbušies, smaidīdami un ķiķinādami staigā no viena gala uz otru kaut kādu dīvainu gabalu bāzdami pērtiķiem ģīmī. Pērtiķu tēviņš pat dusmīgi piesit ar savu garpirkstu plaukstu, brīdinot, lai netuvojas. Turpat blakus pērtiķmamma pievelk sev tuvāk klāt ziņkārīgo pērtiķbērnu. Mēs nedaudz atkāpjamies, respektējot tēviņu, kurš parādījis savus garos ilkņus īpatnēji baisā smaidiņā.
Drīz abas puses zaudē viens par otru interesi un katrs nododas savām lietām - vieni sēž kokā, graužot zarus, otri, čalojot, pie galda.
Drīz laiks braukt skatīties Taj Mahal saulrietā. Taksīts jau mūs gaida. Šoferis, laiski zelējot tabaku, lavierē no joslas uz joslu uz upes pretējo krastu. Tuvojoties izkāpšanas vietai, izskatās arvien trūcīgāks rajons, līdz mazie šķībie namiņi pārvēršas par plēves teltīm.
Mūs aizved līdz stāvvietai un tālāk ejam kājām. Mazi bērneļi skraida riņķī, jaunieši braukājas ar mocīšiem. Upes krasta parkā, kas mums, radišiem pie zaļās zāles, izskatās vairāk pēc sausa un putekļaina lauka, vīri spēlē kādu spēli, mētājot koka spriunguļus, kāds sportists skrien pa labi iemītu taku. Pretējā ceļa pusē ir krasi cits skats - zaļi un iekopti zemnieku dārzi.
Nonākam līdz vietai, kur reiz bija plānots melns tadžmahals, kuram paspēja nedaudz iezīmēt dārzu un uzmūrēt pamatus, jo karali ieslodzīja paša dēls Agras fortā, lai varētu valdīt pats. Tā vecais karalis astoņus gadus, dzīvodams smalkos Forta apartamentos ikdienu noskatījās uz savas mīļotās sievas Mon Taj mauzaleju. Reiz karalis, kuram jau bija divas sievas, turpat Forta tirgū ieraudzīja vienkāršas tautas meiteni. Viņa bija tik skaista, ka karalis apņēma viņu par sievu, aizmirstot savas pirmās divas sievas, lai gan visas sievas dzīvoja harēmā. Katrai bija sava istaba, atbilstoši ticībai - pirmā - hindu, otrā - kristiete, trešā - musulmaniete.
Stingrās līnijās sastādītie koki un krūmi iezīmē plānoto paradīzes dārzu. Kkusa, mierīga vieta, kuru iecienījuši vietējie.
Saulei rietot, putni sāk meklēt īsto koku naktsmieram, ik palaikam bariem skaļi pārlaižoties mūsu galvām.
Īsti nesagaidot pilnīgu saules norietu, dodamies atpakaļ uz taksīti.
Tur mūs smaidīgi sveicina vecais bezzobainais vīriņš, kurš visu “nokārto un sarunā”.
Braucam uz gida ieteikto restorānu The Salt Caffe, kur strādājot gida brālēns vai draugs caur kuru mums rezervēts galdiņš atvērtā terasē.
Ēdienkarte īpaši neatšķiras no iepriekšējā vakara restorāna, tomēr esam gudrāki un pasūtām vienu porciju uz diviem, tādējādi atliek vieta arī saldajam!
Gids pacietīgi gaida mūs, īsti nesaprotam iemeslu, bet pēc maltītes samaksāšanas, uzzinām, ka gids vēlējies mūs aizvest uz vilnas izstrādājumu bodi. Mēs atsakāmies, aizbildinoties, ka agri jāceļas uz Jaipuras vilcienu.
Gids laipni palīdz sarunāt ar taksīša šoferi rīta ierašanās laikus un piekodina kādu samaksu nepārsniegt par takša pakalpojumu. Atvadāmies! Pasakāmies!
Braucam uz saviem apartamentiem! Pa ceļam taksīša šoferis jau sazvanījis savu brāli, kurš Jaipurā ir taksists, kurš gatavs mums izpalīdzēt ar pārvietošanos lielpilsētā. Šiferīts iedod klausli Ivaram un pēc brīža jau viss sarunāts un sawacapots.
Izkāpjam no taksīša un gribam iziet īsā pastaigā pa ielu uz kuras dzīvojam, bet vietējie suņi ir neapmierināti, ka nakts stundā kkādi te blandās un skaļi to paziņo, kāds pat nepatiku izrāda klabinot zobus gar mūsu bikšu starām. Mēs ieklausāmies suņu sniegtajā padomā nevazāties, ejam uz saviem apartamentiem, kur pēc dušas un pārģērbšanās, tiekamies uz terases.
Malkojot vakara miega dzērienu, pārrunājam nākamās dienas plānus. Atnāk arī apartamentu saimnieki ar mums nobildēties un arī aprunājamies. Uzzinām daudz interesantu lietu par indiešu dzīvi un attieksmi!
Didamies gulēt īsi oirms desmitiem! Latvijā gan ir tikai seši.
Agras pēdējais rīts ir ļoti agrs! Piecos ir taksītis. Gaidām kopā ar saimniekiem, kuri abi atbākuši no mums atvadīties un īsināt laiku sarunās. Pulkstens jau rāda desmit pāri pieciem, bet taksīša nav. Visi nedaudz satraucamies un jau domājam par rezerves plānu. Bet izrādās, ka ielas gala vārti ir ciet un taksīts tikpat satraukts gaida mūs tur.
Atvadāmies no saimniekiem, pateicamies par līdzi dotajiem brokastu keksiņiem, un braucam uz vilciena staciju. Ielās jau rosās gan Agras metro būvnieki, gan velosipēdisti un tuktukisti!
Stacijā ātri atrodam savu peronu. Stacijā palēnām mostas un no zem segām lien ārā ļaudis, citi raiti soļo uz saviem vilcieniem.
Man jau liekas, ka Visums atkal manī klausījies un būs jābrauc tais dīvainajos vagonos, kur logu vietā nestiklotas lūkas, bet mums ir C1 vagons - ar lieliem logiem, kas rotāti ar brūniem aizskariem, mīkstajiem beņķiem…izklausās skaisti?! Kādreiz arī šis vagons bija jauns, skaists…tagad…pietiekami ērts, lai neklīrīgi ceļotāji šeit pavadītu 4 stundas ceļā uz Jaupuru!
Kamēr rakstu, pārējie jau iesnaidišies, liekas, ka arī man acis sāk krist ciet!
| piektd., 16. febr. 04:44 (pirms 12 dienām) | |||
|
Indijas pieraksti vilcienā.
caur vilciena brūnganmiglaino logu redzami Indijas lauki, kuri zaļo, bet cik tālu gan nevar pateikt, jo pazūd miglā!
Pirmajā dienā, gaidot vilcienu Deli stacijā, sēdējām pretī TV, kur vērojām sižetu - indiešu neapmierināts pūlis, kko mētā un dusmās vicina rokas, ziņu diktori norūpējušos sejas izteiksmi stāstīja, kas notiek. Mēs, protams, neko nesapratām, tikai vēlāk uzzinājām, ka tie ir indiešu zemnieki, kuri protestē pret valdības noteikto iepirkuma maksu lauksaimniecības produktiem. Zemniekiem tas ir ļoti neizdevīgs un pārāk zema samaksa.
Caur vilciena logu var vērot ciematus, pārbrauktuves, stacijas, rosīgas sievas ar slotām, kas slauka smilšainās ielas vai sievas, kas nes lielus saiņus uz galvas, lauku nesteidzīgos vīrus, kas vēro ganāmies govju barus gar dzelzceļu.
Esam pieraduši pie stāstiem par govīm ielās, bet kas tās par govīm, kāpēc ganās ielās…. mums pastāstīja, ka daļai gotiņu ir saimnieki. Zemnieku gotiņas tiek pie zaļas zāles un slaukšanas, bet, kad gotiņa vairs pienu nedod, viņu sūta “pensijā” jeb citiem vārdiem palaiž brīvībā. Tā gotiņa turpina savu svēto mūžu klaiņojot līdzīgi kā indiešu svāmī jeb svētie.
Gotiņu nedrīkst nokaut, bet arī svētā gotiņa reiz sasniedz sava mūža beigas un kkur paliek viņas mirstīgās miesas. Tad esot valdības noteikti vīri, kas tādos gadījumos paņem un apbedī.
Vilcienā pieturvietās pa laikam iekāpj dažādu lietu, čaja un uzkodu pārdevēji, kas atsauc atmiņā deviņdesmito gadu Latvijas vilcienu avīžu un zeķu pārdevējus. Bet rāpojošs indietis sakropļotām kājām, kurš raiti iziet cauri vagonam, piesaista mūsu uzmanību, bet jātceras par acu kontaktu - neveido to, ja negribi sev pievērst uzmanību!
Agras apartamentu saimniekam jautājām par algām, kur saņēmām atbildi, ka, pārrēķinot mums saprotamā naudiņā, vidējais slānis vidēji saņem tūkstoti un varbūt vairāk, bet citi mazāk, parasta strādnieka dienas peļņa var būt vidēji 500 rūpijas jeb apmēram pieci eiro.
Pārdomas par nepieciešamo sagatavošanos, braucot uz Indiju:
svarīgi noskaņot sevi izbaudīt ik mirkli;
sabalansēt atpūtu un pskates ibjektus, to ir miljoniem, bet labāk mazāk, bet kvalitatīvāk;
ņemt arī gidu, kurš var pastāstīt un parādīt kko, kas nav tūrisma brošūrā;
droši jautāt un ieklausīties atbildēs;
būt atvērtiem, pieņemošiem un vienkāršiem, labestīgiem, tai pašā laikā stungriem, noteiktiem un konsekventiem;
bankomātā, izņemot naudu, svarīgi, lai pašu banka konvertē eiro uz rūpijām, t.i., jāizņem rūpijās nevis jāļauj konvertēt eiro uz rūpijām.
labi, ja līdzi ir nazis un sava dakšiņa, kas atvieglo tirgū pirkto augļu apēšanas procesu;
labi,jka kabatā pieejamas mitrās salvetes un dezinficējošs līdzeklis;
ūdens pudele vienmēr noderīga. Mums Agras apartamentu saimnieki izdalīja pa lielajai puselei ūdens, ar ko iztikām visu dienu, jo nebija karsts un, ieturot maltīti, vienmēr iespēja pasūtīt puseli ūdens. Protams, arī bodītēs var nopirkt.
WC pieejami sabiedriskās vietās:
pirms gadiem bjis maksas pakalpojums, tagad ar tādu lietu nesaskārāmies.
Apskates objektos vairāk piemērots tūristiem, bet var nebūt wc papīrs. Dzelzceļa stacijā nekāda papīra, bet blakus ūdens krāns ar plastmasas toveri, lai var noskaloties. Tāpēc salvete kabatā lieti noderēs!
Vīriešiem labierīcības pieejami aiz aizlietņa dažos ielas nostūros, bet eiropietim jābūt drosmīgam vai izmisušam, lai izmantotu šīs labierīcības.
Deli stacijā bija pompozs “piemineklis” ar smaidošu vīru ar gonā esošu uzraksti, ka uzstādītas modernas labierīcības pilsētā. Vienu tādu maksas slēdzamo mums bija iespēja redzēt caur taksīša logu!
Esat dzirdējuši stāstu par kakājošiem ļaudīm uz ielas? Tādus neredzējām, bet caur vilciena logu ne to vien var ieraudzīt!
Diena Džaipūrā.
Ierodamies ar vilcienu Džaipūras stavijā. Ir saņemta ziņa no Agras taksista brāļa brāļa, kurš mūs jau gaida! Ar čemodāniem lavierējam uz norunāto punktu. Cilvēki daudz - vieni steidz no stacijas, citi uz staciju, taksisti un tuktukisti piedāvā aizvest, puikas piedāvā palīdzēt un izjautā, uz paaugstinjuma ceļa vidū kāds guļ, ka tikai melnas pēdas redzamas, melnīgsnējas sievietes sarī ietinušās brokasto nepievēršot apkārtējiem uzmanību, mazi šmulīšbērni noraugās uz garāmgājējiem.
Vienā brīdī pūlī pienāk vīriņš, kurš arī ir mūsu sarunātais šoferīts.
Sekojam! Ātrs gan! Tiekam līdzi!
Gaidām taksi, tādu uz četriem riteņiem, varbūt busiņu, bet izrādās tuktuks! Mazliet esam samulsuši kā gan tuktukā saspiedīsim četrus koferus un četrus pieaugušos ar mugursomām…vienkārši!! Veiksmīgi atbraucam līdz viesnīcai, ne kas ir izkritis, ne paši salīkuši!
Norunājam ar tuktukistu tikties pēc divām stundām tepat pie viesnīcas.
Viesnīca vēl nav sagatavojusi mums istabas, jo esam ieradušies mazliet par ātru, tā koferi paliek gaidīt glabātuvē, bet mēs turpat viesnīcas restorānā brokastot!
Pasūtam brokastīs paratha, atrodam recepti un saņemam arī paskaidrojumu no oficianta, kas kā un ar ko! Kafija! Melna pupiņu kafija!
svaigi spiesta apelsīnu sula kā dievu nektārs mūs mundrina pēc garā pārbrauciena!
Saņemam ziņu, ka numuriņi gatavi un dodamies uz recepciju, kur baltā kreklā tērpies indietis mūs pārsteidz ar lūša cienīgiem melnu spalvu kušķīšiem no ausīm. Esam ievērojuši, ka dažiem indiešiem tas ir rakstirīgs, ka uz ausīm aug pagari matveidīgi pušķi.
Viesnīcas numuriņi ieturēti indiešu stilā un ļoti patīkami, mazi un mājīgi! Tīrs un svaigs!
Drīz vien dodamies lejā, kur mūs sagaida tuktuks un dodamies uz Džaipūras centru, apskatīt Rozā Pilsētu.
Džaipūra ieguva Rozā pilsētas slavu pēc 1876. gada, kad Karalienes Viktorijas dēls nākamais karalis Edvards devās vizītē uz Džaipūru. Tajā laikā rozā krāsa bija viesmīlības krāsa, un visas tā laika namus nokrāsoja rozā tonī, ko saglabāja visus šos gadus un pieturās pie tā arī mūsdienās. Rozā pilsētas daļa ir rosīga tirgus vieta. Liekas, ka visu ielu garumā ir tikai veikaliņi, kas tirgo visu, ko tikai prāts var iedomāties!
Mēs iegādājam divu dienu biļeti, kas ļauj mums apmeklēt vairākus apskates objektus.
Pirmais ir Hawa Mahal jeb Vēju Pils, kurai kopumā esot 950 logi, bet 98 vērsti uz ielu. Reiz harēma sievietes caur tiem vēroja cilvēkus un dzīvi aiz harēma pils sienām!
Patiesi Vēja Pils apbur, tā ir kā labirints, tāpēc mēs pat nedaudz apmaldāmies.
Nolemjam, ka noteikti jāapskata vēja Pils no ielas puses. Mazliet trauksmaini šķērsojam četru joslu ielu. Veiksmīgi!
Kamēr pētām un fotogrāfējam fasādi ar 98 lodziņiem, tikmēr kkā nemanot jau esmu ierauta tirgotāja pasaulē, no kuras grūti izrauties. Kamēr cenšos kkā kaulēties tikmēr pārējie noskatās ar draudzīgu smaidu un ļauj man pašai tikt galā ar situāciju. Kkā kaulējos, jo saprotu, ka tās harēma bikses, kuras zaļais tonis piesaistīja manu uzmanību, nemaksā tādu naudu. Cenšos! Konsultējos ar pārējiem, kamēr konsultējos un rādu nē, tikmēr cena krīt un krīt! Mazliet smiekli! Mazliet iesaistes un, skat, jau vēl viens tirgotājs jau pārdod Vinetai sari!!
Galu galā ar jautru prātu un mazliet uzvarošu sajūtu, vairāk gan pār savu latvisko kautrīgumu, nopērkam bikses un sari, kurs gan kalpos kā galdauts! Pa to starpu arī Ivaram centās iepārdot Agras dārgakmeņus!
Dodamies prom un vairs acu kontaktu ar tirgotājiem neveidojam!
Aizejam līdz tuktukam, kurš, ieraugot mūsu pirkumus, saķer galvu un saka, ka esam neprātīgi pērkot tādus mēslus. Mēs cenšamies iestāstīt, ka tā bija laba izklaide un jautrs pasākums, bet viņš tik noskatās un sejas izteiksme ir neizpratnē par mūsu rīcību. Piesolās mūs aizvest uz kārtīgu bodi. Varbūt citreiz!
Tagad dodamies uz observatoriju Jantar Mantar.
No malas izskatās kā sirreālistu mākslas darbu parks, taču viss tapis gandrīz 300 gadus atpakaļ. Izvietotie 19 astronomiskie instrumenti pareizāk būves. Esam bez gida, bet parkā ik pa laikam piebiedrojamies kādai grupai un ieklausāmies gida stāstītā. Arī google mums nedaudz palīdz. Jūtamies kā tādā ivesta istabā, kur jāatkož kodi!
Pašā centrā ir lielais pulkstenis, kur, lai paskatītos pareizo laiku, jākāpj diezgan augstu pa trepēm…nolemjam, ka tas ir par augstu kāpiens un iztiksim bez precīzā laika…galu galā - laimīgie laiku neskaita!!
Esam apburti ar savdabīgajiem mēronstrumentiem n apbrīnojam indiešu zinātnieku sasniegumus astronomijā.
Arnis pat sāka domāt, ka lieliski būtu sev pagalmā uzcelt pasaules dažādās malās pusdienlaika noteikšanas rīku. Tad tik aizsūti sievu apskatīties vai biznesa partnerim zvanīt vai labāk uzrakstīt epastu!
Dodamies pacilātā noskaņā uz tuktuku!
Nākamā pietura Alberta muzejs, kas ir viena no skaistākajām un izslavētakajām celtnēm Džaipūrā. Patiesi skaists arhitektūras piemineklis, viens no vecākajiem muzejiem Indijā.
Apskatām praktiski visas 16 zāles, jo orientējamies uz Indijas vēsturi!
Tālāk mūsu plāns ir iejukt pūlī un izbaudīt patieso Džaipūru. Tuktukists mazliet neizpratnē, solās mūs izvizināt cauri, bet mēs uzstājam, ka iesim kājām!
Sarunājam, kur un cikos tiekamies un katrs dodas savās gaitās!
Ejam gar daudzajiem veikaliņiem gar galveno ielu. Vienā brīdī dzirdam ritmiskas bungu skaņas, tauri. Mums noteikti tas jāredz! Redzam, ka baltā zirgā sēd grezni ģērbies jaunietis un tam apkārt muzikanti un košos sari tērptas sievietes.
Kas te notiek?
Mums atbild kāzas!
Vērojam! Cenšamies sekot rituālam ar doku, ka vēlāk noskaidrosim kāzu tradīciju nozīmi!
Tas mūs mudina noiet no galvenās ielas sānieliņā! Jūtam un redzam, ka kļūst arvien vairāk un vairāk cilvēku, gandrīz nemitīgi pīpinot par brīdinājumu, lai gājēji paiet malā.
Ieraugām saldumu pārdevējus, kuri turpat tos gatavo. Pieejam un sākam jautāt, bet mums īpaši nepievērš uzmanību, mēs uzstājīgāk, bet reakcija identiska! Mums nāk talkā indiešu kundze, kura mums pastāsta, kas ir kas un pasūta mūsu vārdā. Salduma pārdevēji mazliet neizpratnē, neticībā, saliek saldumu izlasi, paņem tiešu naudiņu un atdod atlikumu, lai gan sakām, ka atlikumu var paturēt. Nē, nekādā gadījumā!
Vēl lielāku izbrīnu un neticību, ka kko iegādāsim, rāda ajūrvēdas apptiekas darbinieki, kuri nesteidzīgi šķiro un berž dažādus augus vai sēklas. Taču vajadzīgais iegādāts! Blakus veikaliņā iegādājam arī vietējā māla plāksnītes, kuras saberž un sajauc nedaudz ar ūdeni un mazgā matus un seju - tā gūstot zīdainis un tīrus matus, samtainu sejas ādu!
Izmēģināsim!
Priecīgi dodamies tālāk tirgus izpētē. Tirgus ierauj savā burvībā, neparastā un nepierastā dzīvīgumā.
Mani mudina ieiet rokassprādžu veikaliņā, lai nopērku meitai. Veikaliņā pārdevēja jauna meitene. Vecais veikalnieks ieiet dziļāk veikalā un noskatās kā tiek tiegots.Laikam nodod veikala grožis jaunajai paaudzei. Kaulēties nevajag, jo lokālo cenas, kas ir mūsu izpratnē zemas, maziņas! Rokassprādzes izvēlētas, kapeiciņa smaksāta un, skaistā kastītē ieliktā prece, dosies rotāt latviešu meitēnu!
Dodamies tālāk! Satumst!
Esam jau drosmīgāki šķērsojot daudzās brauktuves joslas! Tiek skaļi pīpināts, tomēr tas ļauj drīzāk mums novērtēt, cik tālu no mums transports in ka esam pamanīti, un galvenais raiti, pārliecinoši kistēt!
Pēc tumsas iestāšanās esam norunātajā vietā un starp daudziem tuktukiem atrodam savējo, kurš aizved uz viesnīcu!
Tiek sarunāts par mākamo dienu un atvadāmies!
Vakariņās mums rezervēts galdiņš viesnīcas izslavētajā restorānā, kur baudām un nogaršojam dažādus indiešu ēdienus, bet viegli pielāgotis riropieša asuma izturībai!
Pārrunājam dienas iespaidus! Dalāmies domās un pārdomās!
Rīt jauna diena un jauni piedzīvojumi!
Esam gatavi!
Bet ķermenim jāliek atpūsties, jo šodien esam augšā kopš plkst 4 rītā un uz 23 ekam gulēt!
Rīts, kad esam nolēmuši pagulēt mazliet ilgāk, tāpēc divi tuktuki sarunāti uz plkst 8.30, taču brikastu pasniegšana ieilgst un izbraucam tikai pēc 9!
Mums ir divi tuktukisti - vakardienas Shāns un Shāna pieaicinātais Krishna. Abi ir ļoti atšķirīgi - Shāns vīrs gados, ar gludi skūtu vaigu, ar nedaudz melnu, bet gudru humora izjūtu un otrs melnīgsnējs gados jauns vīrietis ar melnu bārdu un matiem sasietiem astītē!
Ar tarkšķošiem tuktukiem dodamies cauri rosīgajai Jaipur pilsētai kalnos, apskatīt Amber (Dzintara) pili, kur reiz uzturējās Radžastānas maharadža. Dzintardzeltenā pils atrodas kalnā, tās ielejā ir palielināts dabīgais ezers, kurš gan noteiktās gada sezonās ir lielāks vai mazāks. Ezeru izmantoja safrāna dārza dabīgai apūdeņošanai.
Mēs esam tie dīvainie tūristi, kuri atsakās gan no brauciena ar ziloņiem (mums pastāstīja, ka tās ir ziloņu kundzītes gados, jo tieši tādas ir padevīgas un neizrāda agresiju, ziloņu puikas neizmanto, tie var būt agresīvi un bīstami), atsakāmies arī no brauciena ar džipu!
Nobrāķējam vienu gidu, kurš par varītēm mums liek braukt ar džipu, jo taču augstu jākāpj, grūti. Mēs turamies pretī, jo tad galīgi neatbilst mūsu ceļošanas filosofijai.
Drīz Krishna mums atrod gidu, spoži baltā kreklā ar brūnām strīpiņām, džinsos un baltās botēs, viņa frizūra - maza gara matu ļipiņa pakausī, norāda, ka viņš ir no augstākās kastas.
Kasta - varna - sistēma iesākusies ar āriešu ienākšanu Indijas teritorijā, nozīmē krāsa. Reiz brahmaņi bijuši gaišāku ādas krāsu un jo tumšāka ādas krāsa, jo zemāks ir sociālais stāvoklis. Lai gan, kā mēs sarunās uzzināsim vēlāk, kasti sistēmu valdība cenšas izskaust, dodot iespēju visiem izglītoties, kas dod iespēju sevi apgādāt, iegūt cienījamu darbu, tomēr citu acīs Tu paliec tas, kas Tu esi! To var novērot ikdienas pilsētas dzīvē!
Gida vārds ir grūti mums izrunājams un nevaru atcerēties, tāpēc vienkārši Gids.
Noejam 3km cauri Devisinghpuras ciematiņam, kurā dzīvo plus mīnus 30tūkstošu iedzīvotāju. Ejam pa šaurajām kalna ciemata ieliņām garām gotiņām, garām mazajiem namu pagalmiņiem cauri motociklu un tūristu džipu auto.
Tad nogriežamis un esam pie slavenās kāpņu akas, kura pārsteidz ar ģeometrisko skaistumu! Kāpnes it kā dažādos virzienos noiet no pilsētas līmeņa uz leju dziļumā, kur tagad ir koši zaļš ūdens. Lai arī ar aci izskatās zaļš un nelietojams, tajā dzīvo zivis, jūras zvaigznes, bruņurupuči, jo akas ūdeni nodrošina pazemes avoti. Akas ūdeni jau sen neizmanto dzeršanai, tagad ir citas artēziskās akas, kas apgādā ciematu ar dzeramo ūdeni.
Pa ceļam uz pili mūs pieved pie hindu tempļa, kas apbur ar savu skaistumu un detaļām. Templi itkā tur simtiem ziloņu, zirgu un dievu statujas stāsta stāstus. Templis kluss in tikai divi vietējie iedzīvotāji atnākuši veikt rituālu. Domājams, džipā sēdošie tūristi netiek apskatīt šo ciemata pērli, jo uz to ved šauras ieliņas un kāpnes.
Drīz jau kāpjam pa kāpnēm uz forta pili. Gids ir ļoti ātrs, mēs, kuri īsti nav gulējuši un ķermeņi nesaprot kāpēc naktī ceļamies, jo laika starpība ar Latviju ir 3,5h! Esam maliet aizelsušies!
Gids mūs izvadā pa Dzintara pils labirintiem, pastāsta vēsturi un paskaidro mums neskaidro, visu laiku runājam, pārspriežam, jautājam par Indijas dzīves uzskatiem, cilvēka attieksmi pret dzīvi, Gids labprāt atbild uz mūsu jautājumiem, kas reizēm ir gan dziļi filosofiski, gan praktiski! Uzzinām daudz nedzirdēta par maharadžas harēmu un mūsdienu ģimenes veidošanos un dzīvi!
Esam apmierināti! Un pat iegādājam grāmatu suvenīra veikalā Holy Cow, kurā varot atrast atbildes uz mūsu jautājumiem par Kā?
Mūs, protams, aizved arī uz pils fabriku-veikalu, kurā strādājot vietējie iedzīvotāji un to atbalsta valsts, lai noteiktas Indijas senās mākslas un amati turpinātu attīstīties un pastāvēt kā arī cilvēkiem būtu iespēja nopelnīt iztikai!
Sākumā īsi izstasta un paskaidro kā top auduma nospiedumu tekstilmāksla, kā top paklāji. Un tad mūs ved uz veikalu - tepiķi! Interesanti! Tad akmeņi - tur mēs ar Ivaru izmantojam mēdija pakalpojumus, kurš paņemot dzimšanas datus izveido “karti” un pastāsta īsi par Tavām stiprajām un vājajām ieīmēm, un nosaka akmeni, kas Tev palīdzēs pārvarēt grūtības, pasargās, virzīs pareizā virzienā. Interesanti, jo guvām ieskatu un nelielu izpratni par Indijas astroloģiju, kas cieši saistīta ar vakardienas astronomijas Jantar Mantar citadeli.
Pēc kāda laika Vinetai patiesi ir nelāgi no bezgaisa, bet es, nezinot, mazliet pietēloju, ka man nav labi un izejam ārā no veikala, kurš vienu brīdi patiesi nogurdina. Un mums ir citi plāni!
Jau ir pusdienas laiks, un visi esam noguruši un badā. Lūdzam tuktukistus aizvest mūs nobaudīt lokālās pusdienas, vietā, kur paši indieši pusdieno. Uz jautājumu par restorānu - mēs vienbalsīgi sakām nē - street food. Uz mums skatās ar nedaudz neticīgām acīm, bet ok - vedīs!
Atkal braucam ar tuktukiem lejā uz Jaipur, kur pieved pie vietējā restorāna. Krishna aiziet un sarunā mums galdiņu. Ejam sēsties! Darbinieki uz mums skatās un brīnās! Kāds atnāk ar pelēki izdilušu dvieļa lupatu un cītīgi noslauka galdu. Dzeramo ūdenstrauku aiznes un atnes mums pudeli ūdens.
Rokas mazgājam pietupstoties pie krāna, kur bļodas saturu pa laikam izlej uz ielas.
Mums atnes ēdienkarti, kas arī mazliet līp pie rokām. Lūdzam, lai Krishna mums palīdz izvēlēties. Izvēlamies pa porcijai uz pāri. Metāla traukā atnes rīsus ar trīs veida veģetāro mērci un daudz naan maizīti. Iedod mums arī karotes, bet ēdam kā vietējie - noplēš maizīti, paņem rīsiņus un iemērcē mērcītē. Svarīgākais ēšanai neizmantot kreiso roku. Metāla krūzēs lejam vēso atspirdzinošo ūdeni! Čalojam! Patiesi baudām gardu ēdienu! Mūsu trauki ir tukši!
Samaksājam!
Kamēr sievas uz labierīcībām, tikmēr vīri aiziet izpētīt virtuvi!
Redzam visu, ko eiropietis parastais, iespējams, nevarētu ne iztēloties, ne saprast.
Mūsu brīvā izturēšanās, pateicība un prieks, nedaudz izbrīna vietējos, tuktukisti izjautā par mūsu iespaidiem! Mums tās ir tikai pozitīvas.
Nākamās dienas rītā, kad Shāns vedīs mūs uz lidostu, apjautāsies par mūsu vēderu, ne tikai šīs maltītes dēļ! Pasteigšos pateikt, ka mums visiem viss ir lieliski!!
Tālāk dodamies uz skatu vietu kalnos, kur paveras skaista panirāma uz Jaipuru un Ūdens Pili, kas atrodas pilsētas nomalē tagad aplidonātā ezerā, bet kādreiz sausajā periodā pilī uzturējās majaradžas ģimene.
Stāvam un vērojam skaisto panorāmu sasistu pudeļi lausku un citu drazu vidū! Vieta ir populāra un iecienīta! Arī mēs neesam vieni, pārsvarā vietējie jaunieši, kuri taisa selfijus un fotogrāfē viens otru!
Pēc kāda laika, izdzēruši pa alus pudelei uz pāri, ko nopircis Shāms, lai iepriecinātu vīrus.
Braucam tālāk uz fortu, kurā uzturējušies armijas kungi! Skaista pils..reiz bijusi, bet spozme saglabājusies vēl tagad.
Pagalmā lēnīgi vakaram gatavojas pērtiķi un pat nepievērš uzmanību cilvēku pūļiem, kuri dodas uz saulrieta skatu punktu! Mēs arī dodamies vērot maģisko Jaipuras saulrietu!
Skatuvieta piepildās ar vietējiem jauniešiem un arī pa kādam tūristam mūs ieskaitot!
Vērojam kā saule kļūst lielāka, no dzeltenoranžā pārvēršas sarkanā bumbā, līdz sagaidām, ka tā ienirst un pazūd pelēkā miglā.
Kamēr visi dodas prom, mēs nesteidzīgi pagaidām, izrunājam savus šiš dienas emocijas un pārdzīvojumus, domas un pārsomas, nemaz nezinot, ka galvenais piedzīvojums mums vēl tikai priekšā! Par to mazliet vēlāk! Tagad ejam svinēt Šķerbergi kāzu jubileju!
Pēc saulrieta forta skatupunktā, iemalkojuši alu un pārrunājuši šodienas pieredzēto, ar priecīgu prātu dodamies uz saviem tuktukiem, jo 19 ir rezervēts galdiņš mūsu viesnīcas restorānā!
Vīri gribētu vēl alu, bet divas palikušās alus pudeles laikam ir pazudušas mūsu tuktukistu vēderis. Kaut kā jau tas laiks jāīsina, gaidot!
Ņemot vērā, ka Shāns pats alu pirka, pats ciemāja un pats izdzēra, daloties ar savu darba biedru, ļaunā neņemam!
Jau esam ieraduši, ka vietējie gidi vai tuktukisti kā viesmīlību izrāda iegādājot par saviem līdzekļiem ūdeni, kādu citu vēlamo lietu, vēlāk to pieliekot klāt pie kopējām izmaksām.
Jāsaka, ka vietējam būs arī mazliet lētākas preču izmaksas! Lai gan tirgū, kur baltie cilvēkie iemaldās reti, kur iepērkas vietējie, cenas ir fiksētas un, ja gribēsi atstāt atlikumu, pārdevējs skries Tev pakaļ, lai atgriesztu katru atlikuma monētu!
Jau iestājusies tumsa un Jaipur no kalna gala izskatās kā zvaigžņota debess ar spilgti baltām zvaigznēm, ko caurvij dzeltenīga gaismas strēles.
Braucam lejā no kalna! Vīri kopā ar Krishnu, bet mēs ar Shānu. Kko mazliet pārmij, Shāns pajoko, bet tādās lielākās sarunās neieslīgstam.
Nobraucot lejā tuktukisti apstājas un kko savā starpā pārrunā. Tad aprunājas ar vīriem. Kkas tiek nolemts un visi nāk pie mums. Mūs ielūdz vakariņās “my place near your hotel”.
Nolemjam, ok! Jo esam mazliet pārpratuši!
Braucam tālāk ar tuktukirm gandrīz stundu, jo pa laikam piebrauc pie viena vai itra veikala, lai nopirktu nepieciešamo vakariņām. Vienīgais veikals eiropieša izpratnē ir alkohola veikals, kur vīri iegādā sarkanvīnu.
Tālāk braucam nost no centrālās ielas arvien dziļāk vietējo pasaulē. Krishna it kā pa jokam, it kā nopietni mūs mierina, ka šī nav nolaupīšana, bet brauc pakaļ labākajai un svaigākajai vistai pilsētā. Braucam pa šaurām ieliņām, kuru malas ir pilnas ar tirgotājiem, dažādām smakām un smaržām, kas sajaucas neizprotamā kakafonijā, kuru papildina motociklistu pîpināšana, velosipēdistu trinkšķināšana un vietējo sasaukšanās. Galu galā esam piebraukuši pie vietas , kur būros šaurībā sēd klusēdamas baltas vistas ar sārtām sekstēm, turpat blakus kādu vistu nokauj, noplucina, izķidā un sacērt gabalos. Kàds teiks barbarisms, bet vietējais teiks - svaiga gaļa garantēta! Un tas ir svarīgi pasaules daļā, kur karsts!
Kamēr tuktukisti un vīri iet noskatīt svaigāko gaļu, ar Vinetu palikušas vienas tuktukā ielas malā, kur no namu starpejas pa brīdim atnāk viegla amonjaka smaka. Mēs vērojam apkārtni, ms vēro apkārtējie. Pēc brīža garām iet pusaudzis ar jaunāku puiku. Paiet garām, bet pēc pāris soļiem apgruežas un mums jautā : Ko Jūs te darāt? Savā satraukumā un mazliet eiropeiskā neuzticībā, nespējam saprast, vai jautājums ir brīdinošs vai tieši otrādi raizējošs. Jo puisis jautā, kur mūsu tuktukists un vai viņš drīz būs atpakaļ. Ms skatāmies apkārt, un saprotam, ka neviena “savējā” nav redzes lokā. Apsēžos nedaudz iesānis, ķermenisko rādot, ka saruna beigusies. Mums viss ir kārtībā, mēs gaidām! Jaunietis pakrata plecus un iet prom.
Vēlāk mums gan vairāk ir sajūta, ka puisis bija pieņēmis, ka mums, pamestām, tuktukā nepieciešama palīdzība.
Viena no mums ir dusmīga un, pienākušiem vīriem, liek visu atteikt unikt braukt uz viesnīcu. Tomēr paliekam pie tā, ka tuktukisti ir jau sagādājuši visu vakariņām.
Braucam!
Kādā šaurākā vietā plūsma palēninās un visi skaļi pīpina, izrādās paliels traktors ar kausu šķūrē ielas malā savāktos atkritumus, kas ir nebeidzamā joslā!
Pēc īsāka brīža jau esam mums pazīstamā pilsētas daļā, kura vairs nešķiet tik haotiska. Esam ievērojuši un sapratuši, ka tas, kas sākumā likās haoss, patiesībā ir stingra kārtība! Ja visi ievērotu uz ceļa zīmētās joslas, neviens uz priekšu netiktu, viss vienkārši apstātos. Tāpēc vadītāji var šķērsot divas nepārtrauktās vai braukt pa pretējo braukšanas joslu, jo tā ir brīva un ļauj kustību uz priekšu. Taure tiek pīpināta ik pa brīdim un tai ir svarīga loma ceļu satiksmes negadījumu novēršanai, tā brīdina - es veikšu apdzīšanu; skaties - esmu lielāks un dod man ceļu; es braucu Tev pretī - pavirzies malā, jo man nav iespēja atgriezties savā joslā; eu, riteņbraucēj, uzmanies; šķērsošu krustojumi; veikšu pagriezienu….
Uz ceļa pats galvenais boss ir autobuss, kam seko šikāki auto un tad hierarhija iet uz leju!
Pabraucam garām savai viesnīcai un piebraucam pie audumu veikala. Krishna mūs aicina ar vārdiem, te mēs neko nepirksim, te Jūs būsiet viesi un te ir virtuve, kur gatavosim vakariņas.
Ieejam priekštelpā, kur sienas plauktos rotājas koši un krāsaini auduma baķi, uz grīdas pieputējis persieštipa paklājs. Mūs laipni sēdina uz divvietīgā dīvāniņa, kurs apklāts ar gaiši zilu segu. Atstumj arī divus zilipuķainus ofisa krēslus. Shāns paņem plastmasas beņķi un apsēžamies aplī.
Krishna atnes mums glāzes, kurās liet vīnu.
Tad atstumj mīksto ofiskrēslu arī Shānam, kurš, pārsēžoties, platmasas beņķi izmanto kā galdiņu, lai noliktu savu brūno dzērienu, ko jauc ar ūdeni un uzkodā čipsi. Te čipsu paciņas ir 10x10cm.
Krishna kopā ar mums saskandina glāzes, tad pazūd virtuvē. Pēc laika arī Shāns iet uz virtuvi un mēs ejam skatīties kā top chicken carry. Mazās telpas viena siena ir improvizēta virtuves virsma ar vietu plauktam un gāzes plītiņai. Spoži sudrabotā katlā burbuļojošā eļļā cepās ripiņās sagriezti sīpoli. Smaržo patiesi labi. Shāns aizrautīgi stāsta recepti, es izjautāju kas un kā, ar domu, ka dēlam būs jauna vistas pagatavosanas recepte.
Kamēr mēs runājam, kads jauneklis pārber un saber atkritumus zilajā mucā un nes prom aiz sevis atstājot slapju risu, kas tek no mucas plaisas.
Shāns noskalo rokas izlietnē un aicina aprunāties ar darbiniekiem.
Esam vietā, kur šuj veikalos pasūtītos apģērbus. Plauktis ir dažādi audumi no vienkāršākā līdz pat dārgiem un ekskluzīviem. Telpā aiz priekštelpas ir paliela, tajā gar malām sakrāmētas kastes, kuras piepildītas ar sašūtiem apģērba ganaliem, uz pakaramā gar sienu uz plectiņiem grezni izšūtas indiešu kāzu žaketes!
Pieejam pie vīrieša, kurš veic merījumus no jau sašūtām biksēm, un pārliek tos uz auduma, izgriež. Oretējā pusē ir kungs gados ar dzeltenu strīpu pierē, sagludina šuvuma vietas. Mēs gribētu aprunāties ar vīru, bet viņš ar visu savu ķermeni rāda, lai netraucējam.
Dodamies uz šūšanas telpu, kur grīda pilna ar visādiem atgriezumiem un diegiem, gatavi sašūtiem apģērbiem, tur divi vīri aktīvi šuj.
Iestādes vadītājs ir pajauns vīrietis, kurš pastāsta par uzņēmuma darbību, pastāsta, ka eksportē arī preci uz eiropas valstīm!
Pirms sēšanās pie galda, aizejam uz labierīcībām, kur jāiet pa divi - kamēr viena tur durvis, otra var atslābt!
Malkojam vīnu in sarunājamies ar Shānu! Vienā brīdī atnāk Krishna ar telefonu un dod to Ivaram, boss grib runāt! Tas ir Agras bezzebainais vīriņš, kurš grib zināt vai esam apmierināti ar servisu un novēl laimīgu turpmāko ceļojumu, galvenais, lai atceramies, cik labs serviss un nodpdam tālāk!
Vakariņu laiks!
Galds uzklāts uz gatavo apģērbu telpas grīdas, uz izklātām avīzēm salikti metāla trauki un uzmesta chapati maizīte. Mums no spoži sudrabotā katla saliek vistas kariju. Tupjam ap avīžu galdu kopā ar strādniekiem. Shāns ar Vinetu gan uz krēsla, jo grūti notupēt uz grīdas. Krishana ar vēl vienu tumšādaināki vīru sēž atsevišķi, lai gan vietas pietiktu visiem. Lai kā runātu par kastu nenozīmīgumu mūsdienās, bet ikdienas dzīvē tas novērojams, jo kas Tu esi nemaina nekas!
Vakariņas gardas. Plēšam chapati maizītes gabalus un ar labās rokas pirkstiem satveram gardi vistas gaļu un karoju. Pirksti dzeltē ar katru nākamo kumosu, kas liekas gardāks par iepriekšējo, lai gan vista varētu vēl pasautēties. Noskatāmies kā vietējie filigrāni manevrē ar pirkstiem, ka nepaliek netīras ne rokas ne mute, mēs gan kā rukšbērni! Šmulīgi, bet paēduši.
Vakars pagājis garās un aizraujošās sarunās. Shāns pēc sava dzēriena bija kļuvis runīgs un laipni, gari un aizrautīgi pastasta mums interesējošo, tāpat jautā mums. Shānu interesē situācija Ukrainā. Viņš ir labi informēts. Runājam. Diskutējam. Jautājam. Atbildam.
Vakars pagāja interesanti un patīkami. Esam priecīgi, ka nepadevāmies trauksmei un neatteicāmies!
Kāds jautās - un kā ar vderu?
No rīta Shāns, vedot uz lidostu, arī mums jautāja, kā mūsu vēderi!
Pilnīgi vesels! Pilngi nekādu problēmu!
Kad ierodamies Agondā, Krishna atsūtījis whatsapp ziņu - lūdzu, uzrakstiet atsauksmi Tripadvisor! Ko arī izdarām! Ja esat Jaipur - droši izvēlieties Krishna tuktuk pakalpojumus!
| pirmd., 19. febr. 15:44 (pirms 9 dienām) | |||
|
No rīta mūs jau 5.15 sagaida Shāns ar savu tuktuku, lai vestu uz lidostu. Sākumā bijā skeptiski par. tuktuka izvēli, bet Shāns dod pārliecību, ka ar tuktuku tiksim mierīgi, koferi saies, tuktuk sienas aizvērs, lai rīta dzestrums mūs nenosaldē!
Tā iekāpjam! Mazliet iegrozāmies, bet visi četri salīdzinoši komfortabli sasēžamies!
Jaipur lidosta ir neliela, tiekam ļoti ātri cauri un jau gandrīz uzreiz tiekam lidmašīnā. Pirms nopērkot kafiju, bet Arnim gadījās noskatīties kā atver viņa čemodānu un izņem no tā elektronisko cigareti, ko nedrīkst pārvadāt! Jāsaka, ka lidostā Arni atrada diezgan operatīvi - vīriņš, kur ar screenshot pasažieru sarakstu gāja apkart lidostai un prasit baltajiem cilvēkiem, vai zin tādu Ānis Skebeg!
IndiGo savus pasažierus uzņem laipni. Pasniedz arī brokastu maizi ar izvēlēto dzētienu!
Lidmašīnu pilotē sieviete!!!
Goa lidostā esam kā pilnīgi citā realitātē, ko nevar salīdzināt ar iepriekšējo Indijas pieredzi! Ļoti eiropeisks!
Paņēmuši bagāžu, izejam no lidostas teermināla un elpa aizraujas.,,tropiskais karstums piepilda plaušas un sajūta, ka trūkst elpa. Organismam mazliet jāattiet no šoka un jau pēc brīža ir viss ok!
ejam pie lodziņiem, kur valsts atbalstītie taksisti nodrošina pārvietošanos no lidostas uz vēlamo vietu! Jo tālāk no galvenās lidostas izejas, jo lētāks pakalpjums! Mums 2h brauciens kondicionētā mašīnā izmaksā tikai 40€!
Pusceļā apstājamies autoostā, lai izkustinātu kājas un nopirktu ūdeni.
Arnim ir ideja nopirkt sievai puķes kāzu jubilejā un jautā šoferim, kurš šūpojot galvu pārliecinoši apgalvo, ka tepat gaidīs!
Izdarījuši savu darāmo un puķes neatrodot, kāpjam iekš auto in braucam tālāk!
Mazliet Agondā nomaldamies, bet galu galā kāpjam ārā un meklējam mūsu viesnīcu velkot aiz sevis koferus pa sarkano ceļu. Agondā patiesi ir sarkana augsne!
Mūsu izmisumu laikam sejās ieraudzījis, kāds vietējais jautā, ko mēs meklējam. Agonda Cottage! Izrādas stāvam pie tās! Jāiziet cauri kokgriezumiem bagāti rotātiem vārtiem. Liekas ieejam džingļos!
Recepcijā jau mūs gaida un parāda mūsu namiņus!
Jauki! Esam apmierināti!
Diena paiet diezgan laiski!
Mazliet izpētām apkārtni!
Pludmale tīra! Ūdens silts un caurspīdīga! Saule karsta!
Vieta, kas mums ar Ivaru atgādina Grieķijas kūrortus. Te Ondijas dvēseli var sajust…ja ieskatās! Vairāk viss grozās ap tūristiem!
Lai gan izteikti tūristiska vieta, spējam to izbaudīt! Izbaudām mieru! Izbaudām klusumu! Izbaudām nesteidzīgu laiski dienas otru pusi!
Vakariņās dodamies uz Simrozi, lai atzīmētu kāz jubileju Arnim un Vinetai!
Rūgts!!
Bet dzērieni ir cukuroti saldi, zivs grillēti garda! Jauks vakars runājot, pārrunajot, daloties un smejoties!
Esam saguruši!
Visi sapņojam par saldu un dziļu miegu!
Otrās dienas nesteidzīgo rītu sākam ar masāžu! Relaksējošo ķermeņa masāžu un eļļas pilienu masāžu, kuras laikā es pamostos no sava krāciena, jo biju iemigusi!
Atslābināts ķermenis! Atslābināts prāts!
Brokastis!
Vienam augļi, citam putra, kādam musli ar jogurtu, kādam omlete indiešu gaumē. Bet visi nonākam pie slēdziena, ka šķīstošā kafija nav labākais rīta dzēriens!
Kadu laiku laiskojamies saulē!
Te gan jābūt uzmanīgiem ar saules peldēm, jo par 10 minūtēs vari kļūt sārts!
Pusdienās vieglas uzkodas ar augļu sulu!
Tad īsa atpūta un dodamies pastaigā gar jūru uz upes ieteku!
Satiekam vīrus, kas piedāvā kajakus, bet solām tos izmēģināt citu dienu. Lai zinām, kam prasīt, saņemam vizītkartes!
Zvejnieki tin savus tīklus! No tālienes tīklu kaudzes atgādina putu kaudzi, cik viegli balti!
Ivars bildē zvejnieku laivas. Vecais zvejnieks lepni norāda uz koka laivu, ka tā ir viņa laiva! Patiesi - ir ar ko lepoties, vec, bet labi uzturēta koka laiva!
Upes grīvā jūtams paisums. Dīvaini šķiet, ka upe tek no jūras uz iekšzemi. Smilšainais upes dibens ir mīksts un kājas tajā viegli ieslīgst.
Mazliet tālāk upē tīklus velk ārā tas pats vecais zvejnieks ar citu vīru. Ejam skatīt lonu.
Tīklā ieķērušās nelielas zivtiņas. Dažas uzpūšās kā bumbas, cerot, la sevi tā pasargās! Cik noprotam, tad dzeltenvēderainā zivs, kas spēj uzpūsties nav pieskaitāma pie ēdamajām.
Soļojam atpakaļ uz viesnīcas pusi!
Suņi, kas modušies , mums seko, šie ir cilvēka glādta meklējoši suņi!
Esmu iemīlējusies Indijas suņos - skaistiem, taisniem , gariem purniem, spicām vai noļukušām ausīm, asti gredzenā, vērojošām un viedām acīm! Ne visi vēlas glāstu! Vieni filosofiskā mierā noskatās uz pasauli, citi cenšās ieviest kārtību - no šiem labāk turēties pa gabalu un neuzturēt aci kontaktu, bet citi ir cilvēkmīļi, glāsta gaidoši un pat gatavi īsināt Tavu laiku sēžot blakus, pavadot gabaliņu! Suņi ir lieliski! Bet lieliski, ja spēj saprast, kurš ir kāds suns!
Govis! Govis vakaros nāk iz pludmali! Kāda šiverē pa vasarnieka somu, nemaz nepievēršot uzmanību apkārt samulsušajiem un prom dzenošiem cilvēkiem! Govs tikai parāda savus ragus un visi atkāpjas!
Telēni spriņģo priekā un rotaļājas! Vai esat redzējuši LV pavasarī gotiņas spriņģojot, kad pēc ilgāka laika izlaistas ārā no kūts? Tā te jaunuļi spriņģo katru vakaru!
Buļļi lēnīgi seko savam baram un rāmi vēro apkārtni, cilvēki bijībā nesteidzoties iet garām! Gotiņu mammas baro savus telēnus vai, apgūlušās dziestošajās smiltīs, atgremo!
Vēl pirms došanās uz namiņu nopeldamies. Vakara viļņi jūru samutuļoja! Skats atgādina Baltijas jūru, tikai krietni…krietni siltāku!
Vakars!
Atpūta! Mazliet rakstu! Alus! Pastaiga!
Vakariņas! VakRiņas jūras liedagā sveces liesmas gaismā!
Šodien atkal nesteidzīgs rīts!
Vieni jau no rīta agrāk nopeldējušies un gatavi dzīvei, otri aizgulējušies un vēlāk cēlušies, dodas uz rīta peldi!
Brokastis! Pēdējie precizējumi maršrutam un dodamies nomāt motorollerus!
Jaunieši piedāvā nomā motorollerus turpat pilsētiņas galvenās ielas malā. Viens baro ar veco naan maizīti gotiņu, otrs rāda pieejamos motorollerus, kas noparkoti gar mūra sētiņu ceļa malā.
Viens ir sarkans un izskatās labi, otrs maliet tālāk vecāks, baltts un saskrāpēts…jaunietis saka, ka sazvanīs un būs tāds pats kā jau esošais sarkanais.
Saprotam, ka laikam vajag uzvilkt kreklus ar garām piedurknēm. Abas ar Vinetu eju pārģērbties, pa to laiku vīri izmēģina izbraukt ar motorolleri un nokārto formalitātes, kas sevī ietver noteiktas summas samaksāšanu un autovadītāja tiesību nofotogrāfēšanu. Tad nomas vīrs iznes no pārtikas bodes litrīgās plastmasas pudeles, kurās ir degviela. Degvielu salej motorelleriem un …laimīgu ceļu!
Uz motorolleri viena ķivere! Tā pienākas vadītājam, kad ķivere tiek iedota man, prasa vai es būšu vadītājs. Pēc atbildes, ka vadīs motorolleri Ivars, vīriņš krata pirkstu un saka, ka ķivere jāvelk man nost un jāatdod vadītājam!
Dodamies ceļā!
Ivaram karte ielādēta pulkstenī!
Svarīgākais atcerēties, ka jābrauc pa kreiso pusi, jāizmanto motorollera taure atbilstoši vietējo noteikumiem, vismaz daļēji.
Braucam pa salīdzinoši mierīgu ceļu, kur motorolleristu vairāk kā auto. Goa ir kalnaināks apvidus, tāpēc ceļš līkumots.
Ielejās ir mitrāks, tāpēc zaļākas pļaviņas, kurās starp lapotiem platiem kokiem, kas nedaudz atgādina beokoli, ganās pelēki bifeļi. Zaļo pļavu izraibina balti gārņiem līdzīgi putni, kuri kko ķeksē ar savu spico knābi peļķēs.
Pa laikam pa ceļu pretī nāk gotiņas ar teliņiem, nesteidzīgi un rāmi. Tikpat lēnīgi, bet enerģiski, indiešu sievas košos sari šļūc ar pārtikas maisiem, domājams gatavot mājās maltīti.
Uz Tauriņu ieleju ved sarkanīgi brūns ceļš, visas ceļmalas koku lapas apputējušas kā terakotas podi!
Drebelīgs brauciens.
Nonākam pie vietas, kur stāvlaukums transportam ar 4 un 6 riteņiem, tā kā mūsu braucamajiem tikai 2, jādodas vēl tālāk!
Drebelīgs brauciens turpinās!
Ceļš ir bedrains un akmeņais, smilšains, prasa sava veida pieredzi un pārliecību!
Nonākam līdz šlagbaumam - divi Y formas mieti katrā ceļa malā un pāri koks, ai ztā stāv vecs kungs formas tērpā un liek maksāt 100 rūpijas jeb 50 rūpijas par katru riteni (tā liekas, jo 4 riteņu transportam bija 200 rūpijas!). Saņēmis naudiņu atver mums ceļu!
Braucam tālāk līdz kafejnīcai!
Kafejnīcas priekšējā teritorija atdalīta ar improvizētu sētu. Iekšā pa labi ir lete ar mini izmēra dzērienu pudelītēm, un lielām ūdens pudelēm. Iespējams arī pasūtīt kko ēdamu - nūdeles, naans u.c. viss līdz 200 rūpijām jeb nepilni 3€
Labakā pusē ir maksas labierīcības un iespēja izmantot arī dušu par 20 rūpijām. jeb 22 centiem!
Turpat sakrāmēti kokosrieksti, ko vēlos noteikti nogaršot! Pārdevējs griežamuzpariktē mēģina nošņāpt rieksta daļu, bet kkā neizdodas! Otrajam gan veikli izdodas! Tā 60 rūpijas jeb 66 centi un man rokā ir liela, koši zaļa kokosrieksta bumba ar salmiņu caurumā. Esmu vienīgā, kas to dzer! Citi neesot sajūsmā par šādu dzērienu! Man garšo - atsvaidzinošs! Lai gan eaksturojums varētu nekārdināt - garšo kā mazliet tumīgs saldināts ar glukozi kokosriekstu ūdens!
Dodamies pa akmeņainu taku lejā uz pludmali. Ja neņem vērā takas apkārtnē redzamos atkritumus, patiesi skaista vieta, tāda džungļu sajūta! Jāsaka gan, ka šeit ir krietni tīrāks kā apdzīvotās vietās.
Nonākam pie neliela līcīša dzeltenām smiltīm, melnām akmens klintīm.
Līcītis izskatās vietējo iecienīts, pa laikam piestāj laivas, no kurām izkāpj indiešu ģimenes. Retais iet peldēt. Pārsvarā uzkāpj kādā akmenī, pastaigā pa pludmalīti. Tomēr ir arī drosmīgas kundzes, kuras kleitās dodas ūdenī.
Indiešu kundze spoži baltiem zobiem un atvērtu smaidu uzrunā un pajautā, no kurienes mēs esam un vai mums patīk Indija. Saņēmusi pozitīvu atbildi, laižas mazliet neveiklā krauklā. Sievietes, kuras ir kopā ar kundzi laikam nemāk peldēt, jo jaunākā tikai plunčājas, bet otra vecākā sakrustojusi rokas uz krūtīm, rādot ķermeniski, ka viņai liekas ūdens auksts.
Mums gan ūdens ir kā piens! Un te tas jāsaprot burtiskā veidā, jo ūdens patiesi kā vannā! Ivars smej, ka aukstākā dušā iet mazgāties!
Nesteidzīgi izbaudām pludmali, nobaudām mandarīnus un tad dodamies tālāk!
Dodamies uz kūrortpilsētiņu, kuras galvenā ieliņa nosēta maziem veikaliņiem sānu pie sāna viens otram pretī. Veikalu priekšā ceļa malā guļ suņi, pa laikam vientuļā mierā čāpo govis.
Mēs dodamies uz pludmali, kas ir šajā laikā klusa, taču pietiekami apdzīvota, lai saprastu, ka vakaros te iespējams ļembasts, ballītes un mūzika!
Arī šeit ir skaists rags. Akmeņainas klintis, kurās uzkāpjam un vērojam apkārtni no putna lidojuma.
Lejā starp akmeņiem izpētām jūras iemītniekus, kuri bēgumu pārcieš nelielos ūdens rezervātiņos.
Krabīši!
Samveidīgas zivtiņas!
Sudrabotas zivtiņas!
Un vēl mums nenoskaidroti “tārpi”, dzīvnieks, kas atgādina lielu dēli, bet brūngans, ar koraļveidīgiem izaugumiem galvas rajonā un daudziem sīkiem izaugumiem uz vēdera, ar ko piesūcas vai pieķeras pie akmens.
Krabīšu kolonija aizrauj ar savu nemitīgo rosību - tad skrien, tad rok, tad paši pazūd smiltīs un atkal izlien un skrien kā vēja nesti. Turpat gliemežvākos savu māju iekārtojuši vēzīši, kuru garās zilganās spīles klabinās iz gliemežvāka.
Jūtam, saule mūs pamatīgi nocepinājusi un karstums nogurdina.
Dodamies tālāk, pirms ieejot kādā no veikaliņiem, kur atrodam meklēto.
Nonākam pilsētiņā, kur esot vietējo tirgus. Tāds pamazs gan, vietējās sievas sēž aiz uz segas sakārtotiem augļiem un dàrzeņiem, tālāk, šķiet, ievestie augļi un dārzeņi kastēs. Turpat gotiņas filosofiski noskatās uz tirgu, bet kāda cita šņakā izmesto miskasti, atrodot sev gardumus.
Ejam pie mazajiem veikaliņiem, kur stends ar gardiem saldumiem! Iegādājam!
Ieejam ekspedīcijā vietējā pārtikas veikalā. Sortiments pazīstams, bet vienkāršākos iepakojumos bez izskaistinājumiem. Vienā ejā veikala darbiniece ar koka mietiņu dauza pa miltu maisiem, lai ties saplacinās un liek tos kārtām plauktā.
Otrā galā pie dārzeņiem veikala darbinieks samet sīpolu maisus plauktā un piebiksta ar kāju, lai nekrīt ārā.
Veikalā redzami gan vietējie, gan turisti.
Mūs uzrunā garšvielu plaukti!
Katrs sapircis sev vēlamo iet uz kasi.
Samaksa tikai skaidrā naudā, ar karti maksā tikai vietējie.
Starp kasēm ir ārkārtīgi šaura eja, it kā resnākiem un lielākiem te nebūs iet!!
Braucam atpakaļ uz savu viesnīciņu!
Pelde!
Duša!
Atpūta!
Rakstīšana un lasīšana!
Dodamies vakariņās!
Otrdienas vakars!
Esam izlēmuši iet uz veģetāro restorānu, kas lepojas ar labām atsauksmēm un lielisku virtuvi.
Taču, pirms došanās uz restorānu, Arnis nolemj safrizēties pie vietējā friziera! Vineta ķiķina un, ieraugit pirmos mašīnītes iebraucienus matos, pavisam satraukti smej un saka frizierim, ka šitā nē….atstājam Arni friziera rūpēs un paši ejam prom, citādi traucējam darbu!!! Paši mazliet smejam, nez, kas tur sanāks!
Turpat pretī frizētavai ir ieliņa, kuras galā mūs piesaista patīkamas dzeltensiltās gaismiņu virtenes un mūzika. Pieejam izptīt! Izskatās vilinoši!
Izejam nelielā pastaigā pa ieliņu un drīz vien lepni pretī nāk jaunās frizūras īpašnieks! Patiesi labs griezums kā vēlējās, mazliet pat nokaunamies par savu ķiķināšanu!
Vietējie frizieri strādā ātri, bet roka ir ietrenēta. Plus piedāvā galvas, kakla-plecu un roku masāžu, taču mūsu friziera apmeklētājs no šī pakalpojuma atteicās, jo nav masāžu cienītājs.
Dodamies uz Mandala Cafe Agonda nevis sākotnēji ieplānoto vietu.
Īpašnieki ir divi
Madala ir ar savu īpašo indisko atmosfēru, latvietim pazīstamā krišnaītu restorāniņa notis, bet krietni augstākā līmenī. Pasūtām ēdienu izlases šķīvi - gards veģetārais ēdiens, ar lassi (rūgušpines ar augļiem dzērien), kas ir biezs kā izkusis saldējums!
Esam patiesi apburti ar garšām un viegli piepildītiem punčiem.
Tā kā Mandalā alkoholiskos dzerienus nepiedāvā un vakars vēl nav galā, aizdodamies un Desa Kopi bāriņu. Kur mūs apkalpo smaidīga un atraktīva īpašniece-angliete. Bārs ir piepildīts pilns, mums vietiņa tikai pie letas ielas pusē. Bet nesūdzamies. Iela klusa, tikai kādi suņi un vientuļš kājām gājējs. Bārs gan ir pilnīgi pretējs - čum un mudž, čalo un smej, skandina un dūmo.
Tad mūzika pieklust un apmeklētāji sāk pamazām izklīst. Arī mēs izdzeram savus dzērienus un gaidām oficiantu, lai samaksātu. Pienāk paliela auguma vīrietis, vacot glāzes redz, ka aperola glāzē viens malks palicis, skatās uz mani un saka, ka tas jāizdzer - pēdējais nalks ir vislabākais. Es rāmi paklausu! Neesmu pārliecināta par to gardumu, jo patiesībā tas ir izkusis ledus!
Samaksājam un kā godīgi Goa iedzīvotāji ievērojam, ka 22.30 visas ballītes beidzās!
Vakars ir silts. Dodamies pie miera!
Trešdienas motorolleru izbrauciens!
Rīts iesākas ar masāžu - ķermeņa relaksējošā ( es teiktu vispārēja masāža ar trigermasāžas iezīmēm) un eļļas pilienu masāžu ( siltu eļļu lej uz pieres). Mēs ar Vinetu vienā telpā. Es atkal eļļas pilienu masāžas laikā aizsnaužis un pamostos no pašas krāciena. Masierīte vairs neķiķina kā pirmajā reizē. Bet Vineta vēlāk saka, ka esmu krākusi…laikam nopietni krākusi!
Vieglā eiforijā dodamies brokastīs.
Izrunājam šīsdienas maršrutu un esam gatavi doties!
Ivaram karte pulkstenī un laižam dzīvē!
Šodien uz pretējo pusi kā vakar!
Pirm pludmalīte neliela, klusa un tūristu neskarta! Lieli poraini vulkāniskie sarkanbrūnie akmeņi rotā piekrasti un klintis, klintīs stalti pret dzidri zilajām debesīm stiepjas kokospalmas. Liekas, ka esam iekāpuši mazā paradīzītē.
Te ir kads vietējo iecienīts restorāniņš, kur vēlamies dabūt kafijas aparāta kafiju nevis šķīsteni, kas ir lielākā daļā vietējo restorānu, taču mums neveicas…bet varbūt veicas?! nobaudām lassi ar skatu uz jūru!
Kāpjam pa klinti augša un sēžamies atkal uz motorollera un laižam tālāk.
Ceļs ir sarkanbrūns, motorollers ceļa sārtus putekļus, sajūta it kā brauktu cauri kādam savannas nostūrim, tikai kriketu spēlējoši indieši liecina, ka esam Indijā.
Drebelīgi kratoties izbraucam uz šosejas, kas ir kā zaļa oāze ar koši zaļiem kokiem un krūmiem.
Ceļš ved līkločiem ielejā lejā un kalnā augšā, paverot skatam Indijas džingļotos kalnus. Skats ir fantastisks!
Nonākam līdz Cabo de Rama fortam. Portugāļu ieņemtais un sev pielāgotais forts, kura aprises un atsevišķas daļas saglabājušās. Forts cekts no tā paša porainā sarkanbrūnā vulkāniskā ieža, kas sagriezts ķieģelos. Lai ieietu mums jādod savi dati, it kā pašu drošībai. Mums tas ir neizskaidrojami, bet tāda nu ir tā vietējā kārtība.
Dodamies iekšā. Ceļa malā guļ koka ēnā liels melns bifelis, aiz viņa balta izceļās katoļu baznīca.
Apstaigājam forta teritoriju un apbrīnojam skaistās ainavas uz Arābijas jūru. Vienā brīdī mums kļūst patiesi karsti. Kāds jauns indiešu pāris mūs uzrunā - no kurienes esam un vai mums patīk Indija, dodam pozitīvas atbildes un laipni atsveicinoties, dodamies katrs savā virzienā. Atturīgajam latvietim svešinieku uzmanība var šķist aizdomīga, tomēr te bieži vietējie laipni sasveicinās un uzsāk īsu sarunu aiz laipnības un pieklājības, tāpat, redzot baltos ļaudis apmulsušus kko meklējam, norādīs virzienu vai pajautās vai var palīdzēt bez prasīšanas, vienkārši tāpēc, lai palīdzētu.
Izejot no forta, domājam, ka vajadzētu kkur pārlaist pusdienlaika karstumu un uzkost. Stāvot ēnā un vērojot kādu reklāmu, pie mums pienāk sarkani puķotā kreklā vīrs un dod reklāmas vizītkarti, aicinot apmeklēt jaunatvērto restorānu. Ok! Braucam!
Patiesi jaunatvērts, kalna galā ar skatu uz jūru, vieglu jūras brīzi atdzesētu gaisu. Tieši tas, kas vajadzīgs!
Mūs apkalpo smaidīgs un laipns oficiants tādā pašā kreklā kā vīrs pie forta. Pēc kāda laika arī tas pats vīrs ir klāt, dikti smaidīgs mūs ieraugot.
Pasūtām zivs, mīdiju un garneļu uzkodas un izmēģinām piedāvāto vietējo rīsu alu - People Lager. Kurš kļūs par mūsu Indijas iecienītāko alu!
Atpūtušies, atguvuši spēkus un atdzisuši, dodamies tālāk uz pludmali, kur vērosim saulrietu!
Braucam garām jau novāktajiem rīsu laukiem, kas gan tagad ir novākti un palikuši tikai sari iekš sarkanbrūnajiem taisnstūriem.
Noliekam motorollerus un kāpjam iekšā kārtējā paradīzē, kur vienā līcīša malā guļ kāds indiešu dievs - klints patiesi izskatās kā jūrā iegūlies milzis ar viegli spalvainu krūtažu.
Šeit mēs sagaidām saulrietu!
Pelde viļņos!
Nopētām vietējos, kuri atbraukuši ar ģimenēm, draugiem baudīt vakara patīkamo vēsumu, kas atdzesē ķermeni un nomiwrina prātu.
Manu uzmanību piesaista ģimene, kur māte ir tērpusies sari, tātad hinduiste, bet viņas dēls (spriežot pēc izturēšanās) ir musulmanis. Viņa sieva tērpusies musulmanietēm raksturīgā tērpā, bet turpat pludmalē zīda savu mazuli, kurš paēdis dodas pie vecmāmiņas. Tikmēr sieva bauda jūras viļņus, kas saslapina viņas rozā bikses un melno tērpu.
Mazulis sāk raudām un sieva skrien mierināt mazuli, taču vīrs paņem mazuli un rāda, lai sieva iet baudīt jūras viļņus. Pēc brīža jau mazulis atkal omulīgs un pāris iet fotogrāfēties saulrietā.
Savukārt itrā pusē jaunas indiešu meitenes krāsainos sari un jaunākas meitenītes tkreklos un šortos dauzas un ķiķina jūras viļņos viena otru grūžot un skrienot.
Liekas idilliska vieta!
Saskandinām plastmasas glāzes ar siltu sarkanvīnu par skaisto dzīvi!
Saule noriet un didamies atpakaļ uz viesnīcu.
Drīz iestājas melna nakts. Nevienu hotentotu uz vakts neredzam, lai gan vietējie dodas savās gaitas pa ceļmalu, bet govis vispār iekārtojušs šosejas vidū uz naktsmieru. Ja nebūtu ceļmalā izvietoto laternu gaismas, brauciens būtu draudošāks, bet arī šādi jūtams, ka nepieciešams ieslēgt visas savas maņas veiksmīgai motorollera stūrēšanai.
Esam klāt!
Mums rezervēts galdiņš Zest veģetārajā restorānā plkst 20.00. Īsi pirms 20 iebraucam ciematiņā. Restorāns pilns, viesmīlis nelabprāt grib gaidīt, jo vieta ir iecienīta un galdiņu brīvu grūti sameklēt. Oficiants piesola pieturēt mums galdiņu. Šaujam pārģērbties un skrienam uz restorānu, bet tur…nav vietu..bāc…esam bēdīgi…bet neesot ko raizēties, re kur jau maksā un atbrīvosies galdiņš.
Laimīgi tiekam pie jauka galdiņa!
Atslābstam! Baudām!
Ēdiens patiesi izcils un skaisti pasniegts!
Drīz jau pienāk maģiskie 22.30 un restorāna viesi pamazām dodas prom. Arī mēs!
Rīts kā ierasts iesākas ar peldi un vēsu dušu.
Brokastojam viesnīciņas restorāniņā ar skatu uz pludmali. Brokastīs nemainīga izvēle augļi, rūgušpiens, ko vietējie sauc par jogurtu, arī muslis, bet mēdzam papildināt ar maizītēm un omletēm vietējo gaumē.
Dodamies gar jūru divus km uz upes ieteku, lai izbrauktu ar kanoe.
Pienāk tumsnējs vīrs un piedāvā labāko laivošanas cenu. Mēs paturam prātā, bet ar domu varbūt tur būs vēl kāds ar zemāku cenu, tomēr te ir monopols un vīram ir visa veida laivas. Vienojamies par cenu un divām divvietīgām laivām.
Uzsākam savu ceļu pa zilcaurspīdīgu upi.
Zvejnieki sakārto savus tīklus un velk laivā, kur tīkli izskatās kā baltas vai zilganzaļas putas.
Būsim godīgi, mūsos virmoja stereotipi, ka upe būs pilna laivotāju un netīrumi pilni krasti, taču mēs nokaunējāmies par tādu domu. Lai gan vietās, kur upes krastā ir mājas, vērojams viegla miskaste, kādos zaros ieķērušās vecas lupatas un sadruskāti sari, it kā kāds tos būtu izkāris žāvēties. Bet kopumā upe ir tīra un brauciens patiesi meditējoši mierīgs, putnu dziesmu pavadīts. Dažos koku zaros dzirdams kā pērtiķi lec no zara uz zaru, tomēr pašus saskatīt nevar.
Upes krastos esot novērojami daudzi putni, mēs bijām izlasījuši, ka kādi pat 14 dažādu putnu sugu novērojuši. Tā kā nelaivojam agrā rītā, tad mums ir tikai 4-5 putnu sugas. Bet izdodas novērot un nopētīt pavisam tuvu.
Krasti ir kā biezi džungļi ar kokospalmu audzēm. Kādā krastā vietējās sievietes no kalna lejā nes zemi pītos grozos, ko liek uz galvas, un izmet kalna lejā, kur uzmūrēta terase no sarkanbrūnā vulkāniskā akmens. Tādās terasēs tiek audzēti gan rīsi, gan kokospalmas.
Tālāk mūs apstādina sēklis, tāpēc pārnesam kanoe pāri. Uzrāpjamies krastā, kur zemnieki audzē rīsus. Vienā pusē ir koši zaļš lauks un tajā garkaklainie putni pa laikam izbāž galvu. Otrā pusē jau ir novākts sauss lauks ar skaidri redzamiem akmens ierobežotiem taisnstūriem. Lauka galējā malā ierīgots volejbola laukums. Ēniņā sēž telefonā vietējais zemnieks un mums nepieverš ne mazāko uzmanību.
Nokāpjam atpakaļ pie upes, kur vīriņš mūs brīdina, ka pēc kilometra atkal būšit sēklis. Nekas! Dosimies!
Šeit upe ir tumšāku ūdeni, seklāka un šaurāka, patīkami noēnota.
Pie nākamā sēkļa atkal izkāpjam izpētīt apkārtni. Mūs uzrunā kokospalmu audze, kura sadalīta garenos laukos ar sētām - viens uzstutējis zaru sētu, otrs dzeloņstiepļu. Ceram, ka būs kāds kokosrieksts, bet neviena nav!
Tālāk pa upi nedodamies, tā kļūst šaura, aizaugusi un ūdens duļķaini nepievilcīgs.
Dodamies atpakaļ. Straume pati nes laivu uz priekšu, vajag tikai viegli piestūrēt.
Baudām skaisto un mierpilno ainavu.
Tuvojoties upes iztekai satiekam laivu īpašnieku vizinot tūristus ar lielo laivu.
Iepeldot upes grīvā pretvējš liek mums nopietnāk ķerties pie airēšanas.
Esam krastā!
Samaksājam par divām stundām 1000 rūpijas jeb 11€.
Man garšo kokosrieksta sula, tāpēc neatsakos no sari tērptās indietes piedāvājuma. Izdzeru! Indiete piedāvā arī pāršķelt ruekstu, lai var izēst mīkstumu.
Negatavam kokosriekstam ir daudz sulas, bet ierastais kokosrieksta baltums ir plāns un nedaudz atgādina gliemi, un nav izteiksmīgā kokosrieksta garša.
Soļojam raitā solī gar krastu atpakaļ uz viesnīcu.
Tad dodamies atkal uz Mandala cafe pēc kafijaparāta kafijas. Taču galu galā pasūtām gardu ēdienu, ko nolūkojam uz blakus galdiņa kafejnīcas īpašnieka maltītē.
Tad arī saldo, kas pasniegts kā smalkā restorānā.
Pilniem punčiem dodamies shopingā!
Vakars ar mierīgu pastaigu līdz akmeņainajam līča ragam trijatā, jo Vinetai ir ajūrvēdiska ārsnieciskā procedūra - masāža.
Viļņi šņāc un saules rietā viss kļūst zeltaini bagātīgs.
Nolemjam, ka mēģināsim pa akmens krāvumiem pakāpt augstāk, lai skatam paveras plašāka ainava. Bet, še kur re kur, Jolantiņš uzrāpies, bet lejā īsti netiek. Ivars iet glābt, un veiksmīgi nokāpj. Viss tiek video piediksēts, jo skats ir jautrs!!!
Saulriets apbur!
Mierpilns vakars un vakariņas pludmalē sveces gaismā un ar vietējo melno suni pie kājām.
Šorīt piektdienā esam izlēmuši brokastot agrāk, jo plānojam izbraukt ar motorolleri vairāk iekšzemē un apsktīt hindu tempļus.
Nomājam motorollerus no tā paša vīra.
Dodamies ceļā!
Pirmais templis aicina ar plašiem vārtiem un hindu rakstiem, kas mums atgādina kruzuļotus ornamentus.
Templis aizņem plašu teritoriju, kurā izvietoti mazāki templīši citiem dieviem. Rituāla dalībnieki gan sievietes, gan vīrieši, izejot no galvenā tempļa, bungu un flautas mūzikas pavadībā, aiziet līdz vienam templītim, kur jau sēd mūki. tad sievietes dodas uz citu ēku, bet vīrieši mūzikas pavadībā, sekojot vīram,kas nes dūmojošu vīraka trauku, soļo no tempļa uz templi.
Mēs noskatāmies, jo neesam īsti lietas kursā, kas un kā.
Ejot ārā no tempļa teritorijas, mūs uzrunā saldumu pārdevēji nojumes. Priekšpusē uz letes stāv sapakoti dažādi gardumi - dzelteni, oranži, gareni un bumbiņas, ripiņas. Nojumes galā ir māla krāsns, kurā iesēdināts katls. Katlā karsējas eļļa. Jaunietis uzliek uz katla sietu, tam pa virsu dzeltenu mīklas pikuci, kuru rīvē cauri sietam. Vecais kungs, kurš ir šīs nojumes īpašnieks un pārdevējs, nopietnu seju mūs vēro. Mēs jautājam, kas ir kas, bet vai mēs nesaprotam viņa angļu valodu, vai viņam patiesi neizprotama angļu valoda. Mūsu mulsumu saskata blakus stāvošā, zilā sari tērptā indiešu kundze, kura mums saprotami izstāsta, kas ir kas. Pateicamies!
Katrs nopērk pa paciņai saldo un sāļi aso cepumu. Turpat veram vaļā un našķējamies.
Vecais kungs iedod mums izmēģināt tikko ceptos gardumus, kas atgādina dzeltenīgas nūdeles. vīram nopietna seja, bet galvas mājiens mudina mūs pamēģināt pasniegto. Pārējie uz mums skatās un saka, ka esot ass. Gaidām asumu. Hmmm nē, nu, nav assss….pēc mirkļa, kad sakošļā tā muti pārņem čili asums! Bet jau sākam pierast un sākām - laaabs!
Sēžamies uz motorolleriem, atvadāmies no gotiņas, kura mūs gan sagaidīja, gan pavadīja prom no tempļa.
Dodamies uz nākamo Shri Devi Shantadurgamma Kitalkarin Templis श्री देवी शांतादुर्गाम्मा किटलकरीण देवूळ Tas ir 18. gs celts, krāšņš un kluss templis. Mēs uztrāpāmies tieši uz rituāla daļu. Goa populāra dieviete ir Durga, kurai arī par godu ir šis templis.
Dievlūdzēji ieejot pieskaras tempļa slieksnim, kas izrotāts ar lielu ziedu. Pat mazā zīdainīša pēdiņas tēvs pieliek pie sliekšņa. Katrs ienācējs ieskandina klusāk vai skaļāk zvanu, lai
Katrs ienācējs līdzi atnesis Dievam ziedojumus - vīraku(ko viens no tempļa darbiniekiem saber vienā stūrī, lai atbrīvotu ziedojumu grozu), citi nes ziedu virtenes(kuras tempļa mūks ienes dievam un pakarināt uz statujas) Daži ienāk ar kokosriekstiem, kas ir tīrais auglis, kas ir labākais ziedojums, jo cietā čaula pasargā sniegbalto mīkstumu un pie u no jebkāda pasaules piesārņojuma. Parasti kokosriekstus dod Ganeš - to atpazīstam kā ziloni ar apaļīga vīra ķermeni.
Izejot no tempļa ziedotāji saņem Tilak jeb zīmi starp uzacīm, kas dod veiksmi un svētību atlikušajai dienai. Mēs gan neejam to saņemt, jo neesam neko ziedojuši …atturāmies!
Starpcitu, Hinduismā arī ir svētā trīsvienība - Brahma(rādītājs), Višnu (apgaismotājs) un Šiva(iznīcinātājs)
Plānjam aizlaist uz vēl vienu, bet sastopamies ar pamatīgu sastrēgumu, tāpēc izlemjam griezties atpakaļ un braukt uz piejūras pilsētiņu.
Motorolleriem nemotīgi rāda neizprotamu un mainīgu degvielas līmeni, tāpēc izlemjam tuvākajā ieliet vismaz litriņu.
Drīz norāde uz degvielas uzpildes staciju pēc pusotra kolometra. Notāde! Nogriežamies uz jaunu modernu staciju. Pēc pompozas šiltes saprotam, ka uzpildes stacija atvērta tikai dažas dienas atpakaļ. Šeit pašam nav jāuzpolda, te ir dāmas zoli strīpotos tērpos, kas uzpilda pēc pieprasījuma, bet sieviete sarkamelni strīpotā tērpā iekasē samaksu.
Veikaliņā ļoti vēss, kondicionieris ieslēgts ledus režīmā. Tur vēl nav pieslēgts kases aparāts un norēķini tikai skaidrā naudā un kopsummu aprēķina ar kalkulatoru.
Kafija. High quality kafija. Mums radušiem pie lieliem mepnās dziras glāzēm, mazā espreso lieluma glāzīte mazliet mulsina, bet vēl vairāk samilsina, ka kafija jau ir ar pienu. Bet viegli malkojam kafijiņu turpat ārā uz terases.
Degvielas stacijas menedžeris visu šo laiku norūpējies staigā apkārt un runā telefonā, viņš staigā enerģiski turpu šurpu. Taču izrāda interesi mūs izjautāt kā mēs atradām šo izpildes staciju, vai tā ir tāda kā mūsu Latvijā. Sniedzam gidīgas atbildes. Tad jautājam par iespējām papusdienot, mums iesaka doties iz restorāniņu turpat 8 min braucienā.
Pasakamies! Braucam!
Esam klāt! Smalka vieta upes krastā….krasts gan nav tik vilinošs kā gribētos. Viesnīcas darbinieki visi formās. Mūs pavada līdz restorānam, kurš mūs neuzrunā, lai gan patīkams, balti pītām mēbelēm ar baltiem spolveniem. Ozpētām ēdienkarti… pārāk eiropeiska…. dodamies prom…
Google karte tāda daudzis restorānus un kafejnīcas, bet lielākā daļa ir ciet vai arī īsti mūs neuzrunā.
Piebraucam pie viena veikala, kur uzjautājam par pisdienu iespējām un mums laipni iesaka virzienu, kur esot. vairākas labas ēstuves. Dodamies!
Pilsētiņa ir tīra, sakopta, krāsainām mūra mājām. Šajā reģionā portugāļi savas pēdas atstājuši arī mūsdienās, atstājuši ietekmi uz arhitektūru, reliģiju - šeit redzam vairākas katoļu baznīcas un skolas poe tām. Un pārsteidz tas, ka izvēlētajā restorāniņā ēdienkartē ir pieejams liellops.
Mēs gan tādu nepasūtām! Vieni pasūta vistas masal ar naan ( plakana maiĪte), otri kaltētu garneļu salātus ar ķiploku naan. Salāti interesanti…mēs tos sauktu par sarkano sīpolu salātiem. Kaltētās garnelītes ir sīciņas kā upes garneles. Bet naan ir gards.
Atpūšamies! Uzkožam! Atdzesējamies ar alu!
Dodamies cauri pilsētiņas līkločiem līdz upes ietekai jūrā. Ir paisums. Ūdens atgājis no krastiem, atsedzot upes dibenu un smilšaino krastu. Pa dubļaino upes grīvu rosās diezgan daudz cilveku un kko cītīgi lasa. Īsti nesaprotam…varbūt mīdijas… vai kko līdzīgu.
Šorīt piektdienā esam izlēmuši brokastot agrāk, jo plānojam izbraukt ar motorolleri vairāk iekšzemē un apsktīt hindu tempļus.
Nomājam motorollerus no tā paša vīra.
Dodamies ceļā!
Pirmais templis aicina ar plašiem vārtiem un hindu rakstiem, kas mums atgādina kruzuļotus ornamentus.
Templis aizņem plašu teritoriju, kurā izvietoti mazāki templīši citiem dieviem. Rituāla dalībnieki gan sievietes, gan vīrieši, izejot no galvenā tempļa, bungu un flautas mūzikas pavadībā, aiziet līdz vienam templītim, kur jau sēd mūki. tad sievietes dodas uz citu ēku, bet vīrieši mūzikas pavadībā, sekojot vīram,kas nes dūmojošu vīraka trauku, soļo no tempļa uz templi.
Mēs noskatāmies, jo neesam īsti lietas kursā, kas un kā. Ejot ārā no tempļa teritorijas, mūs uzrunā saldumu pārdevēji nojumes. Priekšpusē uz letes stāv sapakoti dažādi gardumi - dzelteni, oranži, gareni un bumbiņas, ripiņas. Nojumes galā ir māla krāsns, kurā iesēdināts katls. Katlā karsējas eļļa. Jaunietis uzliek uz katla sietu, tam pa virsu dzeltenu mīklas pikuci, kuru rīvē cauri sietam. Vecais kungs, kurš ir šīs nojumes īpašnieks un pārdevējs, nopietnu seju mūs vēro. Mēs jautājam, kas ir kas, bet vai mēs nesaprotam viņa angļu valodu, vai viņam patiesi neizprotama angļu valoda. Mūsu mulsumu saskata blakus stāvošā, zilā sari tērptā indiešu kundze, kura mums saprotami izstāsta, kas ir kas. Pateicamies!
Katrs nopērk pa paciņai saldo un sāļi aso cepumu. Turpat veram vaļā un našķējamies.
Vecais kungs iedod mums izmēģināt tikko ceptos gardumus, kas atgādina dzeltenīgas nūdeles. vīram nopietna seja, bet galvas mājiens mudina mūs pamēģināt pasniegto. Pārējie uz mums skatās un saka, ka esot ass. Gaidām asumu. Hmmm nē, nu, nav assss….pēc mirkļa, kad sakošļā tā muti pārņem čili asums! Bet jau sākam pierast un sākām - laaabs!
Sēžamies uz motorolleriem, atvadāmies no gotiņas, kura mūs gan sagaidīja, gan pavadīja prom no tempļa.
Dodamies uz nākamo Shri Devi Shantadurgamma Kitalkarin Templis श्री देवी शांतादुर्गाम्मा किटलकरीण देवूळ Tas ir 18. gs celts, krāšņš un kluss templis. Mēs uztrāpāmies tieši uz rituāla daļu. Goa populāra dieviete ir Durga, kurai arī par godu ir šis templis.
Dievlūdzēji ieejot pieskaras tempļa slieksnim, kas izrotāts ar lielu ziedu. Pat mazā zīdainīša pēdiņas tēvs pieliek pie sliekšņa. Katrs ienācējs ieskandina klusāk vai skaļāk zvanu, lai
Katrs ienācējs līdzi atnesis Dievam ziedojumus - vīraku(ko viens no tempļa darbiniekiem saber vienā stūrī, lai atbrīvotu ziedojumu grozu), citi nes ziedu virtenes(kuras tempļa mūks ienes dievam un pakarināt uz statujas) Daži ienāk ar kokosriekstiem, kas ir tīrais auglis, kas ir labākais ziedojums, jo cietā čaula pasargā sniegbalto mīkstumu un pie u no jebkāda pasaules piesārņojuma. Parasti kokosriekstus dod Ganeš - to atpazīstam kā ziloni ar apaļīga vīra ķermeni.
Izejot no tempļa ziedotāji saņem Tilak jeb zīmi starp uzacīm, kas dod veiksmi un svētību atlikušajai dienai. Mēs gan neejam to saņemt, jo neesam neko ziedojuši …atturāmies!
Starpcitu, Hinduismā arī ir svētā trīsvienība - Brahma(rādītājs), Višnu (apgaismotājs) un Šiva(iznīcināt)
Aptājamies pie vēl viena tempļa, kura zeltainais jumts izrotāts ziedu motīviem un izceļas un saulē žilbina uz sarkanbrūno ķeģeļu fona.
Te mūks no iedotās lapiņas aizlūdz, un lūdzējs stāv cerībā uz lūgšanu piepildīšanos. Kad viss padarīts, jaunais mūks apsēžas maliņā, saliek kājas uz krēsla un iegrimst telefona meditācijā, caur briļļu augšu īsi uzmetot aci uz templī ienākošajiem
Turpat aiz tempļa vārtiem ir jauns vīrietis, kurš pārdod cukurniedru sulu. Process ir interesants, sulu spiedi darbina motors un griež robotus ruļļus starp kuriem laiž cauri cukurniedres kātu. Kātu izlaiž vairākas reizes un katru reizi salokot uz pusēm, vienā no pēdējām reizēm starp locījumiem ieliek gabaliņu laima un ingvera. Sula sanāk viegli zaļganduļķaina pēc skata, saldi tumīga ar ingvera pēcgaršu.
Plānojam aizlaist uz vēl vienu, bet sastopamies ar pamatīgu sastrēgumu, tāpēc izlemjam griezties atpakaļ un braukt uz piejūras pilsētiņu.
Motorolleriem nemitīgi rāda neizprotamu un mainīgu degvielas līmeni, tāpēc izlemjam tuvākajā ieliet vismaz litriņu.
Drīz norāde uz degvielas uzpildes staciju pēc pusotra kolometra. Notāde! Nogriežamies uz jaunu modernu staciju. Pēc pompozas šiltes saprotam, ka uzpildes stacija atvērta tikai dažas dienas atpakaļ. Šeit pašam nav jāuzpolda, te ir dāmas zoli strīpotos tērpos, kas uzpilda pēc pieprasījuma, bet sieviete sarkamelni strīpotā tērpā iekasē samaksu.
Veikaliņā ļoti vēss, kondicionieris ieslēgts ledus režīmā. Tur vēl nav pieslēgts kases aparāts un norēķini tikai skaidrā naudā un kopsummu aprēķina ar kalkulatoru.
Kafija. High quality kafija. Mums radušiem pie lieliem mepnās dziras glāzēm, mazā espreso lieluma glāzīte mazliet mulsina, bet vēl vairāk samilsina, ka kafija jau ir ar pienu. Bet viegli malkojam kafijiņu turpat ārā uz terases.
Degvielas stacijas menedžeris visu šo laiku norūpējies staigā apkārt un runā telefonā, viņš staigā enerģiski turpu šurpu. Taču izrāda interesi mūs izjautāt kā mēs atradām šo izpildes staciju, vai tā ir tāda kā mūsu Latvijā. Sniedzam godīgas atbildes. Tad jautājam par iespējām papusdienot, mums iesaka doties iz restorāniņu turpat 8 min braucienā.
Pasakamies! Braucam!
Esam klāt! Smalka vieta upes krastā….krasts gan nav tik vilinošs kā gribētos. Viesnīcas darbinieki visi formās. Mūs pavada līdz restorānam, kurš mūs neuzrunā, lai gan patīkams, balti pītām mēbelēm ar baltiem spolveniem. Izpētām ēdienkarti… pārāk eiropeiska…. dodamies prom…
Google karte tāda daudzis restorānus un kafejnīcas, bet lielākā daļa ir ciet vai arī īsti mūs neuzrunā.
Piebraucam pie viena veikala, kur uzjautājam par pusdienu iespējām un mums laipni iesaka virzienu, kur esot. vairākas labas ēstuves. Dodamies!
Pilsētiņa ir tīra, sakopta, krāsainām mūra mājām. Šajā reģionā portugāļi savas pēdas atstājuši arī mūsdienās, atstājuši ietekmi uz arhitektūru, reliģiju - šeit redzam vairākas katoļu baznīcas un skolas poe tām. Un pārsteidz tas, ka izvēlētajā restorāniņā ēdienkartē ir pieejams liellops.
Mēs gan tādu nepasūtām! Vieni pasūta vistas masal ar naan ( plakana maiĪte), otri kaltētu garneļu salātus ar ķiploku naan. Salāti interesanti…mēs tos sauktu par sarkano sīpolu salātiem. Kaltētās garnelītes ir sīciņas kā upes garneles. Bet naan ir gards.
Atpūšamies! Uzkožam! Atdzesējamies ar alu!
Dodamies cauri pilsētiņas līkločiem līdz upes ietekai jūrā. Ir paisums. Ūdens atgājis no krastiem, atsedzot upes dibenu un smilšaino krastu. Pa dubļaino upes grīvu rosās diezgan daudz cilveku un kko cītīgi lasa. Īsti nesaprotam…varbūt mīdijas… vai kko līdzīgu.
Dodamies atpakaļ uz mūsu pilsētiņu Agondu.
Ceļš līkumots, patīkams un braucot nav tik karsti.
Viesnīciņā atpūšamies un tad dodamies vakariņās. Sākumā plānā iet uz tālāko pludmales galu, bet ejot garām grillētājam, kuram bļodās ar ledu stāv jūras veltes, nespējam atturēties un pasūtām uz visiem lielu grillēti zivi un garneles.
Jūras smiltīs ierokam pēdas un, sēžot pie galda svecītes liesmas apspīdēti, sarunājamies.
Vakariņas ir gardas! Grillētājs savu darbu zin un prot par visiem 100!!!
Pēc vakariņām ejam neliela pastaiga gar jūru. Pludmales galā vērojam kā pulks jauniešu grūž lielu laivu jūras viļņos. Jautājam krastā palikušajiem, kas te notiek. Izrāds tie ir zvejnieki, kuri plāno iet jūrā un zvejot zivis, jo naktī zivis nākot uz gaismu un tad esot labs loma. Mēs jautājam par drošību, it kā viss ok, neesot ko bīties. Tomēr pēc kāda laiva atgriežas krastā, jo viļņi ir pārāk spēcīgi un nebūs iespējams droši zvejot. Jaunieši veikli izstumj laivu krastā pa vectēvu metodei, liekot laivas priekšā koka baļķīšus pa kuriem ripina laivu.
Dodamies uz pludmales otru galu, kas zin, varbūt mums paveicas un redzam bruņurupučus. Tas būtu izcils punkts uz i.
Pa ceļam mūs aizrauj kādas viesnīcas restorāna muzikālais priekšnesums, kur dzied tautiski ieģērbti vīri.
Nonākot pie ierobežojuma, kur saliktas bruņurupuču olas, redzam, ka vesela rinda jau ir izšķīlušies un aizdevušies uz jūru. Bet nekas, gan būs nākamā reize!
Vakaras noslēdzies!
Dažas piezīmes:
Gar pludmali pastaigājas ar suņiem pavadā, saimniekam ir līdzi stiba, lai atgaiņātu citus suņus. Lai gan reti redzēti ir šķirnes suņi. Tādi kā labradori, retrīveri un dobermaņi, ir redzēti, bet pārsvarā ar kakla siksniņām brīvi staigā Indijas suņi - dažādu krāsu garpurnaini vidēja auguma suņi ar asti gredzenā.
Brīvi dzīvojošie suņi pa laikam kļūst arī par cilvēka suni, tomēr paliek brīvi dzīvojoši. Suns ir bara dzīvnieks un teritoriāls dzīvnieks, tāpēc noteiktā teritorijā ir savs suņu bars, kuram ir sava zināma kārtība, katram ir sava teritorija, teiksim viesnīcas apkārtne, kur vakaros uz vakariņu laiku ir klāt, jo zin, ka dabūs sev ko gardu.
Ja te iemaldās kāds svešinieks, vietējais suns skrien tiedams virsū un pārjie bara locekļi pievienojas, saskrienot no visām pusēm.
Suņi ir mierīgi un, varētu pat teikt, mīlestības piepildīti pret cilvku, tomēr
ne visi grib, ka viņus aiztiek, arī tad, ja apgūlies blakus. Tomēr ir suņi, kuri izvēlas sev cilvēku atpūtnieku, kuru var pat sargāt no garāmgājējiem. Tā suns nopelna sev gardumu!
Suņu hirarhiskas attiecības un ķermeņa valodu izprotot, vieglāk izvairīties no nepatikšanām!
Es esmu iemīlējusies Indijas suņos, viņu izskats mani piesaista, viņu mierīgais temperaments apbur, viņu pašpārliecinātība un spēks pārsteidz!
| svētd., 25. febr. 10:17 (pirms 3 dienām) | |||
|
Indijā kopumā esot plus mīnus 800 šķirņu govis. Mūsu redzes lokā nonākušas dažāda lieluma un krāsu gotiņas, ar dažāda lieluma, asuma un garuma ragiem. Izceļas lopiņi ar kupri un pelēkie bifeļi.
Gotiņas ir tā radušas pie cilvēkiem un transporta, ka nepievērš uzmanību, iet savu izvēlēto ceļu, jo zin, ka viņas palaidīs bez ierunām garām.
Man bija sanācis stāvēt ielas malā un pat nemanīju, ka viena rāmi soļo gar to pašu ceļmalu. Gitiņa soļojot man garām ar savu sānu mani pagrūž viegli malā un soļo tālāk, atstājot mani pārsteigumā atvērtu muti….
Pludmalē novērojām, ka viens bullis bija nolēmis izšiverēt pa kāda somu. Cilvēki centās lopiņam ieskaidrot, ka tā nav pieklājīgi, lai liel somu mierā, taču bullis ar visu savu ķermeni un ragiem parādīja, ka būs pēc viņa prāta un neviens cilvēks neliks viņam atkāpties. Tā daļa cilvēku aizgāja, citi noskatījās kā bullis savandījis izklātos dvielīšus un izšiverējis pa somu aiziet uzvaras gājienā pie sava govju bara.
Katru vakaru gotiņas no ielām nāk uz pludmali, sanāk bariņā un apguļās - gotiņas bariņā ar telēniem un buļļi mazliet atstatus apkārt govju baram.
Vakara tumsā ar motorolleri braucot, sastapām gotiņas, kuras ne tikai soļo pa šosejas vidu, bet arī iekārtojušās nakts guļai uz siltā asfalta. Labi, ka šoseja bija apgaismota!
Līdzigi ir ar lielpilsētu gotiņām, dienu klīst apkārt, bet uz vakaru sanāk kopā.
Par gidu pakalpojumiem:
gidu pakalpojumusieteiktu ņemt vēsturiskajos apskates objektos, jo tas sniedz iespēju uzzināt ne tikai par konkrēto vietu, bet sniedz iespēju aprunāties par dažādākajām tēmām un radt atbildes uz daudziem jautājumiem.
Agrā mums bija gids uz visu dienu - Adals, musulmanis, kurš izvadāja un pastāstīja par vēsturi, par apmeklētajiem objektiem un labprāt atbildēja uz mūsu jautājumiem.
Jaipur fortā mums bija lielisks gids, kurš atbildēja arī uz mazliet neveikliem jautājumiem par Indijas dzīvi un ikdienu. Bet mūsu ieinteresētība un pozitīvā attieksme veidoja arī labvēlīgas sarunas!
Gids arī parūpējas par biļešu iegādi, par nokļūšanu, par ūdeni, aizved uz vietām, ko vēlies. Protams, jārēķinās, ka gudo vedīs uz dažādiem veikaliņiem, jo tādējādi gūst papildus ienākumu. Veikaliņos pārdevējs īsi pastāsta un parāda kā top prece, cik tā ir mākslinieciski un vēsturiski nozīmīga, cik izdevīga cena ir tieši tagad un tikai mums. Sākotnēji eiropietim parastajam to ir grūti pieņemt, tāda uzmācīga un neierasta lieta, bet var droši atteikties un neko nepirkt vai kaulēties. Jāsaka, ka tagad ir vairākas valsts noteiktas cenas, kuras ir zemas un nemainīgas jebkurā vietā, cena jau ir uz produkta iepakojuma. Bet pārsvarā pirmā pardevēja nosauktā cena ir krietni augstāka par īsto vērtību!
Mums izdodas bezkaislīgi kaulēties brīžos, kad pārņēmis nogurums un ir pilnīgi pazudis kautrīgums. Tad skaties uz pārdevēju un saki brīvi un nepiespiesti NĒ! Un cena krīt! Krīt! Līdz pārdevējs saka, ka zemāk gan nevar atļauties!
Gida vietā var izmantot arī tuktukistu. Mums tā paveicās Jaipūrā ar Shānu un Krishnu, kuri pa pilsētu izvadāja, protams, ieveda arī kādā veikalā!!! Bet aizveda uz vietējo iecienītu ēstuvi un vēl uzaicināja uz pašu gatavotām vakariņām!
Par naudas lietām!
Jārēķinās, ka lielāko daļu jāveic apmaksa skaidrā naudā, bet ir pietiekami plašas iespējas norēķināties ar karti. Taču, ja vēlme iepirkties pie mazākiem tirgotājiem, tirgū vai vietējo ēstuvēs, arī transporta nomā vai pakalpojuma apmaksā būs jāmaksā skaidrā naudā.
Bankomāti skaidras naudas izņemšanai ir sasniedzami, tikai izņemot jāzin knifs, lai naudas apmaiņas rezultātā nezaudētu kādu “kapeiku”!
Ja dodas uz tūristu iecienītām vietām, tad arī augstāka maksa. Bet jo tālāk no centra, jo autentiskāka kafejnīca, jo vairāk vietējo iecienīta, jo zemāka cena.
Apskates objektos visos ir norādītas divas cenas - vietējiem un ārzemniekiem, kuriem ir 10x dārgāk, t.i., ja vietājam ir 15 rūpijas, tad rzemniekam 150 rūpijas, kas mums tik uz tā nebūt nav dārgi (100 rūpijas apmēram 1.20€)
Transorts:
Ceļotājam ir plašas izvēles iespējas - kuru tuktuku, kuru taksi, kuru pakalpjuma sniedzēju izvēlēties. Jā, vīriņi var būt uzstājīgi un pat kādu gabaliņu iet lidzi sevi reklamējot. Bet jāsaprot, ka piedāvājums ir tik plašs, ka tam vīriņam ir jāizcīna sava vieta, lai nopelnītu!
Atsevišķos brīžos ir jābūt noteiktam, un skaidri, ķermeniski pateikt “nē” (domāju ar stāju un neuzturot acu kontaktu!), to mums arī Shāns ieteica!!!
Citu reizi laipns “nē” nostrādā labāk!
Taksis ir laba izvēle garākiem pārbraucieniem vai braucienam uz/no lidostu.
Tuktuk ir labs transports pilsētas braucieniem, plus to var nolīgt visai dienai vai pat divām par lētākām naudiņām, plus, ja trāpās izvēlēties runātīgu, zinošu tuktukistu, tas var pavērt plašākas iespējas pilsētas izzināšanā. Tuktuks var iebraukt vai apstāties tur, kur to nevar izdarīt auto.
Ārpus lielpilsētām lieliski noder iznomāt motirolleri, kas ļauj pašam izplānot maršrutu un būt sava laika noteicējam.
Mēs izmantojām arī vilcienu, braucām no Deli uz Agru un no Agras uz Jaipur.
Uz Agru bija zolīdāks vilciens, kur pasniedza arī uzkodas - maizīti, tēju (šķistošā tēja un karsts ūdens), musli tāfelīte, rozmarīna uzkodiņas mazā paciņā.
Uz Jaipuru jau bija palietots vilciens, bet pietiekami ērts.
Vilciens noteikti ir finansiāli izdevīgāks kā taksis, plus iespēja satikt cilvēkus un aprunāties! Tā mums izpalīdzēja indiešu meitene braucienā uz Agru. Un braucienā uz Jaipur aprunājāmies ar ģimeni no San Francisko.
Iekšzemes pārlidojumi, kurus nodrošina IndiGo arī mūs patīkami iepriecināja!
Par telefonsakariem.
Indijā ir iespēja iegādāt sim karti, kas būs ar vietējo numuru un dod iespēju par zemāku maksu nolīgt taksi Oli lietotnē.
Mēs izvēlējāmies e-sim. Elektroniska sim karte, aplikācija.
Izdevīgs finansiāli un pieejams internets jebkurā vietā. Kas ir svarīgi, lai lietotu whatsapp saziņai, kartes un citas vajadzīgas lietotnes vai vienkārši apskatīt FB
Par kafiju un tēju
Indijā kafijas automāta kafija nav piejama katrā vietā, biežāk tā būs šķīstošā kafija - melna vai trīs vienā - cukuroti salda šķīstošā kafija ar pienu.
Tēju izvēle ir plašāka un kvalitatīvāka. Indijas chai ir gards stipras melnas tējas dzēriens ar garšvielām, bet arī salds! Indiešiem salds ir patiesi ļoti salds un ass ir patiesi assssss! pat neass ir assss!
Saule!
Saule eiropieša bālajai ādai ir kā nokaitēts dzelzs! Pietiek ar īsu brīdi saulē bez aizsargkrēma un āda kļūst sārta. Ieteiktu sākumā smērēt jo stiprāku aizsargkrēmu jo labāk un pakāpeniski samazināt aizsargcipariņu!
Mēs gan nebijām sauļošanās eksperti un esam raibi, jo bijām kustībā!
Sestdiena ir diena pirms izlidošanas uz Deli, tāpēc nolemjam, ka tā būs laiskā slinkumdiena jeb pludmales miera, saules un jūras izbaudīšana.
Rītu kā ierasts iesākam ar brokastīm, tad ieņemam pludmales krēsliņus zem saulessarga.
Šodien esam mazlieta padalījušies un katram kāda sava darīšana.
Kamēr vieni bauda kafiju Mandala cafe, otri aiziet pastaigā uz akmeņaino ragu pludmales galā.
Lai uzkāptu klintī, jākāpj pa šauru akmeņainu taku. Klints galā ir gluži kā līdzens laukums ar lieliem akmens bluķiem. No šīs vietas paveras skaista ainava.
Nolemjam pāriet klnts otrā pusē, kur ir akmeņains līcītis. Klusa rāma vieta. Neticās, ka klints otrā pusē bango lieli viļņi.
Atgriežamies nesteidzīgi.
Šodien arī sanāk pagulēt pusdienlaiku!
Tad izejam īsā iepirkšanās tūrē. Ejam pie Gitas uz veikalu. Gita ir apģērbu veikala īpašniece simpātiska jauna sieviete ar dzidri skanišiem smiekliem. Viņa pa laikam saklausa mūsu runātajā atsevišķus vārdus un uztver to būtību! Dažas latviešu valodas skaņas gan viņai ir neizrunājamas!
Arnis jau kādu laiku atturas no peldes, jo jūtas apslimis. Baudit rīta kafiju Mandala Cafe, īpašniekam apjautājas par aptieku, lai iegādātos zāles. Bet tiek ieteikts daktera prakse. Aiziet! Tur memāsiņa uzklausa sūdzības un, pieslēdzot kameru pie telefona, ieskatās ausīs un konstatē sliktās pašsajūtas iemeslu. Medmāsiņa aicina vakarā apmeklēt dakteri.
Vakarā esam rezervējuši galdiņu Mandala Cafe. Pa ceļam satiekam uz motorollera sēdošu melnīgsnēju indieti ar Ganeša cienīgu uzbūvi, un sarunājam taksi svētdienas rītam, braucienam uz lidostu.
Mandalā pasūtām ēdienu!
Pēc maltītes pasūtām kafiju, bet Arnim jādodas pie dakteres.
Gaidām! Liekas ilgi nenāk!
Atnāk! Kafija gan atnesta un jau atdzisusi, bet dzerama!
Pie dakteres bijis jāpagaida, jo rindā vēl divi apmeklētāji. Uzgaidāmajā telpā dakterītes meitas pilda skolas mājas darbus. Vineta ar meitenēm aprunājas.
Kad Arnim veic procedūru, vecākā meita pa durvju šķirbu vēro kabinetā notiekošo. Uz jautājumu, vai arī gribētu būt daktere, sniedz apstiprinošu atbildi.
Tā kā Mandala Vafe nepiedāvā alkoholu, aizejam uz Kopi Desa, anglietes bāru. Tur rosās daudz tautas, skan mūzika, kāds labi ierāvis anglis streipuļodams amzierējas ar jaunām meitenēm, cits klusi un nosodoši vēro, citi nepievērš uzmanību, jo sava kompānija tīkamāka.
Katrs pasūtām pa vienam dzērienam. Kāda tan atturās!
Dodamies pie miera pēc koferu sakrāmēšanas.
Svētdienas rītā dodamies uz taksi aiz sevis velkot koferus. Pie vārtiem pabrauc garām balts taksis, kura šoferis smaidīgs mūs sveicina. Ir! Taksis ir!
Sēžamies un braucam! Bet tad attopamies, ka izdrukātās biļetes palikušas nepaņemtas. Griežamies atpakaļ! It kā jau der arī elektroniskās, bet kas zin…labāk arī izdrukātā papīrformātā!
Vēlāk smejam, ka labi, ka nepalika pases seifā!
Lidostā viss rit raiti līdz brīdim….
Izeju cauri drošības pārbaudei, bet mana mugursoma nonāk robežsarga redzes lokā kā īpaši pārbaudāmā. Neko nenojaušot, droši dodos pie otreizējās pārbaudes sekcijas. Vīrietis man jautā, vai man somā nazis. Pārsteigta saku, ka tikai ķemme! Vīrietis norāda uz rentgena bildi, kurā ieraugu pārgājiena nazi, kuru biju ielikusi, kad devāmies izbrauciena ar motorolleriem, ar domu, lai var nomizot un sagriezt augļus! Manā sejā laikam bija saredzams izmisums! Manā prātā šaudījās domas - bāc, kā var aizmirst pārlikt tādu tuteni čemodānā; bāc, būs jāiet skaidroties, kāpēc man līdzi tāds bīstams priekšmets; bāc, ja to atņem, labs pārgājiena nazis iet zudībā….tomēr vīrs saka, ka var nodot mugursomu nododamajā bagāžā un viss kārtībā. Ivars aiziet, jo laika ir pietiekami!
Nākamais rindā ir Arnis! Arnim nepaveicās un elektroniskās cigaretes paliek Goa lidostā, tur netiek dotas citas iespējas!
Nolemjam nopurkt rīta kafiju, arī mazliet jūtams izsalkums, tāpēc ejam pie nelielas kafejnīcas būdiņas uzgaidāmas zāles malā. Tur strādā jaunas indiešu meitenes, kuras man atgādina mazliet apjukušas, nedaudz haotiskas vistiņas. Pasūtījumus pieņem neprecīzi, pašas ilgi krāmējas…mēs gan paši arī laikam vēl guļam.
Drīz jau kāpjam lidmašīnā, pirms tam dodot akxeptu Deli viesnīcas sagādātajam taksim, kurš mūs galā sagaidīs. Tā bez liekām raizēm tiksim līdz viesnīcai, tad plānojam doties pilsētas tūrē. Atpakaļ pilsētas džungļos, atpakaļ rosībā, atpakaļ nemierīgajā un ātrajā pilsētas dzīvē!!!
| otrd., 27. febr. 13:55 (pirms 22 stundām) | |||
|
Atvadāmies no Agondas laipnās, mierpilnās un skaistās vietas, lai dotos uz lidostu.
Mūs gaida Delhi.
Ielidojam Delhi gaišā rīta stundā. Viesnīca mums ir atsūtījusi pretī savu auto. Izgājuši no termināla, mes gan nevaram to atrast un pēc brīža jau sazvanījušies un soļojam ar smaidīga indieša ar sarkanu punktu pierē uz mašīnu, kas atstāta stāvlaukumā.
Auto ir pavecs busiņš. Saliekam koferus un dodamies uz viesnīcu Kaca Inn.
Pa ceļam šoferīts pļāpā un stāsta, iebrauc uzpildīt gāzi. Tuvojities viesnīcai, vīrietis vlreiz uzrunā, ka par atvešanu jāmaksā viesnīcā, tomēr, ja esam apmierināti ar servisu, varam iedot dzeramnaudu!
Esam izbraukuši cauti Delhi un piebraucam poe moderna tipa ēkas šaurā ieliņā. Viesnīca atrodas uz robežas starp jauno un veco Delhi, praktiski burtiskā veidā!
Ieejaot marmora gaišajā viesnīcā, piereģistrējamies, parakstāmies lielā uzskaites grāmata un, saņēmuši elektroniskās atslēgas, jaunietis mūs pavada uz istabiņu. Vēl pirms kāpšanas liftā, aprunājamies ar recepcijas norādīto tūrisma ekspertu. Vīrietis jau izteiz mums piedāvā savus maršrutus un auto, un gidus un visu pārējo, gaidot atbildi tagad un uzreiz, īsti nereaģējot un mūsu teikto, ka mums ir savs plāns. Galu galā sakām, ka mums vajag laiku atpūtai.
Atverot viesnīcas istabiņas durvis, mēs ieraugām glītu istabiņu, bet ļoti atšķirīgu no bildes lieluma ziņā. Kā izrādās šeit ir ļoti mazas istabiņas, kurās vieta tikai gultai, plaukta un mini skapim. Blakus vannas istaba. Telpa ir bez logiem, kas patiesībā tādā vietā nebūt nav vajadzīga - ne tur ir ko redzēt, ne arī ienāktu svaigs gaiss. Logu aizvieto kondicionieris un ventilators pie griestiem.
Jaunietis izstāsta par viesnīcas iespējām un neveikli mīņājas, gaidot dzeramnaudu, ko diemžēl no mūsu puses nesaņem.
Iekārtojamies mazītiņajā numuriņā. īsi atpūšamies un dodamies ārā.
Mūsu plānā ir ieturēt maltīti un Sarkanais Delhi forts. Esam no viesnīcas piedāvātā auto atteikušies un plānojam tikt paši, tas tak nevar būt grūti.
Stāvam ielas krustojumā pie viesnīcas pilnā pārliecībā, ka paši nokļūsim, kur mums vajag, jo pēc kartes jau izskatās viss tuvu.
Pēc mirkļa pie mums pienāk jauns indietis baltā tērpā un piedāvā tuktuku. Mēs laipni, bet stingri nosakām, ka mums nevajag tuktuk. Taču jauniwtis pieklājīgi piedāvā savu palīdzību, varot parādīt ceļu, vai par 40 rūpijām mūs aizvest līdz kafijai. Izklausās kārdinoši un piekrītam.
Tuktuks maziņš, bet saspiežamies, es sēžu klāpī un no ceļa redzu pārsvarā tikai dazādu transportu riteņus.
Mūs raiti ved cauri auto plūsmai pa apkārt ceļiem, šaurākām ieliņām. Jaunietis, kurš sevi nodēvē par Bobiju, stāsta, ka brīvdienās piepelnoties ar tuktuk, bet tā studējot ekonomiku. Pārvācies uz dzīvi Deli no Jaipuras, lai mācītos. Lai gan vēlāk viņš mums piedāvā savus pakalpojumus ar pirmdienā, un uz jautājumu, vai tad nav jstudē, atbild, ka varot arī attālināti mācīties.
Kā, nu, tur ir kā nav, bet tam visam pa visu Bobijs stāsta, ka esot ļoti labs veikals, tajā esot 400 dažādi veikaliņi, īpašs veikals. Piebraucot pie tā, mēs visi vienā balsī sakām, ka nekādu veikalu mēs negribam, neko nepirkksim un neesam ieinteresēti! Patiesi nav vēlmes nedz ko pirkt, nedz atkal kaulēties….gribam stipru melnu kafiju!
Mazliet neapmierināts, bet ves uz vietu, kur esot laba kafija.
Pieved mūs pie baltas ēkas, kuras pirmajā stāvā ir vairāki un dažādi veikaliņi un tiem pa vidu arī saldumu veikals-kafejnīca.
Bobijs mūs gaidīšot!
Mūs uzrunā dažādie saldumi, kurus nolemjam nogaršot ar kafijautomāta melno kafiju. Kafejnīciņā ir trīs galdiņi, izvēlamies vienu, kuram trūkst viena krēsla, lai varētu visi kopā apsēsties. Vineta lūdz pārdevējam, varbūt ir vēl kāds krēsls. Pie blakus galdiņa divi pavecāka gadagājuma indiešu kungi to dzirdot, piedāvā savu krēslu, jo esot jau izdzēruši savu tasi kafijas.
Pasakāmies! Vīri gan vēl brīdi stāv sarunājoties un malkojot kafiju pirms dodas prom. Mes pasakāmies par krēslu un baudām indiešu saldumus ar rūgto kafiju.
Atguvuši spēkus un uzņēmuši enerģiju, mērķtiecīgi izvēlējušies galapunktu, dodamies pie Bobija. Brauksim uz Satkano fortu!
Bobijs noklausās un piedāvā mūs aizvest līd metro, jo tas būs ātrāk un ērtāk. Esam sajūsmā! Izmēģināsim metro!
Bobijam mēs neesam baigi interesanti, veikalos neejam!
Metro ir netālu. Mums dotas instrukcijas kādā pieturā jākāpj ārā. Izpētām metro karti un saprotam, ka jāizvēlās lillā līnija un jāizkāpj piektajā pieturā.
Dodamies meklēt, kur var iegādāt biļeti. Kases nav. Ir biļešu aitomāts. Jau esam nedaudz satraukti kā mums izdosies iegādāt pareizās biļetes, kad redzam, ka pie biļešu automāta drūzmējas ļaudis. Tur sēž metro darbinieks un palīdz iegādāt biļetes. Arī mums!
Biļetes cena ir tikai 20 rūpijas jeb 22 centi.
Lepni ar biļeti dodamies uz metro, bet pirms tam ir jāiziet drošības pārbaude. Somas izlaiž cauri skenerim un vēl pārbauda arī pašu, vai mav kdas bīstamas lietas kabatās. Indijā strikti - vīriešus pārbauda vīrieši, sievietes pārbauda sievietes.
Nonākot uz perona īsti nesaprotam, kurš būs mūsējais. Redzam, ka ir šilte, bet hindu valodā. Jautājam uz perona esošajiem cilvēkiem, bet tie nezin, vai šis metro pietur mūsu jautātajā pieturā.
Izrādās, ka lakus bija arī šilte angļu validā un šis bija pareizais vilciens.
Ilgi gan nav jāgaida, kad pienāk jau nākamais, kas mūs aizved līdz vajadzīgajai pieturai.
Izkāpjot sekojam šiltēm, kas norāda uz Satkano fortu. Metro pietura ir praktiski ielas otrajā pusē fortam.
Forta priekšējā laukumā drūzmējas ļoti daudz tautas. Liela daļa fotogrāfējas.
Ieejas biļetes mums neizdodas nopirkt, jo vienā variantā vajadzīga skaidra nauda, kuru neesam vēl izņēmuši, domājot, ka varēsim norēķināties ar karti. Bet otrā variantā nestrādā vai nemācējām iegādāt biļeti izmantojot QR kodu.
Nolemjam iet pastaigā apkārt skaistajam un iespaidīgajam Sarkanajam fortam.
Pēc dodamies uz ielu. Uz ielas cilvēku jūra un katrs kkur dodas, kko tirgo, kko dara….mēs lavierējam cauri pūlim un vērojam apkārtējos ļaudis.
Ceļmalas pilnas ar dažādu ēdienu pārdevējiem. Vieni pārdod masalas un pasniedz mazos trauciņos ar vietējo maizīti. Turpat viens mazgā karotes sarkanā bļodā un skalo sudrabotā bļodā, ūdens krāsa gan īpaši neatšķiras ne vienā ne otrā bļodā, it kā karotes mazgātu zupiņā un noskalotu chai’ā.
Turpat pārdod nomizotus uz pusēm sagrieztus mandarīnus glītās rindās sakrāmētus. Blakus kādus ratus apstājuši jaunieši un kāri no avīzes ēd plānās šķēles sagrieztus gurķus. Pārdevēja rati noklāti ar gurķa mizām, bet viņš turpina veikli mizot gurķus, ar to pašu mizotāju sagriež šķēlēs un saliek uz glīti izgrieztas avīzes salvetes, apber gurķus ar garšvielām un sniedz pircējam.
Šķērsielas galā redzam mošeju un nolemjam turp aiziet. Iela līdz mošejai ir pārvērsta par tirgu, kur trijās rindās ir dažāfu preču pārdevēji un atstātas divas ejas pircējiem.
Mēs spraucamies cauri uz priekšu patiesi lielai plūsmai. Katrs pārdevējs vēlas sev īpaši pievērst uzmanību gan ar kliegšanu, gan citādi pievēršot uzmanību garāmgājējiem.
Apavu pārdevēji, uzkāpuši uz savas preces paaugstinājuma, spēcīgi ik pa laikam sasit kopā kurpes, radot skaļu, uzmanību pievērsošu skaņu. Vienā brīdī no negaidītā kurpju plakšķa pat sabīstamies!
Šeit var iegādāt Nike un Adidas, arī Apple whatch un ko tik vēl ne. Piedāvājums plašs un krāsains. Pa vidu visai burzmai stāv dzērienu pārdevēji, ar platu bļodu, kurā dižojas liels ledus klucis iekš dzēriena. Vairākiem pārdevējiem, kuri acīmredzot ir musulmaņi, spriežot pēc baltā tērpa un baltās cepurītes, ir atskaņotājs, kurā skaļi skan islāma reliģiskās rīmas.
Tāpet pa laikam patīkami nosmaržo grillēta gaļa uz iesmiem. Viens liels vīrs ar baltām piedurknēm ārā no melnas vestes un koši sarkanu priekšautu man iekrita acīs jo īpaši. Viņš sēdēja uz zema soliņa platām kājām, lai viņa lielajam vēderam būtu brīvāka būšana. Vīram priekšā bija neliels grils ar karstām oglēm, uz kurām jau cepās nelielos kubiņos sagriezta liellopa gaļa, kas iemarinēta dzeltenbrūnā marinādē.Vīrs pirms brīža bija noņēmis iesmus un lika nākamo porciju. Lai iesms būtu tīrs, vīrs to ar pirkstiem stingri pārvilka un kāri nolaizīja pirkstus, tad sniedzās pēc svaigi iemarinētās gaļas un sprauda to uz iesma. Ar katru gaļas gabalu pirksti aplipa ar marinādi, kas traucē spraust nākamo gaļas porciju, tāpēc vīrs ik pa laikam kārtīgi nolaiza pirkstus! Neies tak laist mantu zudībā, slaukot pirkstus kkādā salvetē vai lupatā!
Arī tirgus apmeklētāji ir raiba publika.
Balto cilvēku satikām tikai vienu, kurš mūs pasveicināja vāciski! Tirgū iepirkās indiešu sievietes ģērbušās sari, citas mūsdienīgās drēbēs, musulmanietes gan aizklātām sejām, gan tikai hidžābā; sievietes ar maziem un neapmierināyiem, nogurušiem no tirgus bērniem un lielākiem pusaudžiem, kuri kāri meklē sev kko stilīgu; ģimenes, kur katram ir sava lielāka vai mazāka soma. Kada ģimene cauri tirgum brauca ar titeno - tēvs stūrē, māte uz bagāžnieka sāniski un pieturot savu garo musulmanietes tērpu, lai tas neieķeras riteņos, bet priekšā uz rāmja sēdēja meita - gadi pieci, bet lūpas nokrāsotas koši sarkanas un tumšās acis iekrāsotas tirkīzzilām ēnām.
Līdz pašai mošejai neaizgājām, jo ceļš līdz tai bija garāks kā sākotnēji likās. Griežam atpakaļ un dodamies uz galveno ielu, kur drūzmas nav mazāk kā tirgū.
Aiziejot līdz sarkanbrūnajam templim, kas pretī Sarkanajam fortam, uzejam uz promenādes. Te jau sajūtama pilsētas rosība, kur veikali aicina ar žilbinošu gaismu un izlikto preci. Pa laikam pabrauc garām, pīpi ot, lai dod ceļu, gan tuktuki, gan motorolleri. Promenādes vidū, tumsai iestājoties, naktsmieram gatavojas bezpajumtnieki. Pa retam kāds mazs puika, smilšu noputējušu seju, pienāk un lūdz naudu. Bet mūsu akmens cietās sejas izteiksmes un izvairīšanās no acu kontakta, mūs glābj no lielākas uzmācības.
Ielas malā ietaugām zeltītu sikhu templi. Sākumā tā kā mīņājamies, vai tā no malas maz drīkst iet, bet kāds silhu kungs pats mūs aicina iekšā. Ieejot templī, nodod apavus garderobē, tad, izejot cauri basām kājām, ūdenim kāpņu lejā, dodamies augšup. Otrajā stāvā pie ieajas lūgšNu telpā ir kaste ar dažādiem bagātīgi izšūtiem lakatiem, kas jāapsoen katram ienākošajam.
Lūgšanu telpu piepilda guru ritmiskais lasījums. Apsēžamies maliņā un baudām mieru pēc ielas un tiegus drūzmas. Jūtamies nepamanīti, kas ļauj gūt atelpas brīdi, baudot tempļa skaistumu un zelta spožumu.
Nolemjam doties tālāk, izņemam savus apavus un apmeklējam labierīcības, kur Vinetai pat atdara aizbultētās durvis, lai nebūtu ilgi jāgaida.
Mūsu vēderi sāk prasīt kko prātīgāku apēst, tāpec lūkojam pēc iespējām. Ir arī McDonalds, bet tas ir zem mūsu goda to apmeklēt. Ieejam vietējo iecienītā ēstuvē, kur mums šķiet mazliet īpatnēja kārtība.
Izvēlies ko vēlies, apmaksā un ej gaidi pasūtījumu pie ēdienu letes pēc sava apmaksas toukena.
Ēdiens garšīgs un autentisks. Arņa izvēlētais dzēriens mums rada jautrības brīdi, tik ļoti smējusies es nebiju sen, līdz asarām burtiskā nozīmē. Dzēriens Masala Limonāde ielieta slēgtā krūzē ar salmiņu, garša īpatnēja viegli dzirkstoša, bet…kad pavērām vāciņu…ieraudzījām trauku lupatas skalojamā ūdens cienīgu skatu….dzeriena palika neizdzerts. Lai gan pēc sastāva nekā slikta Masala limonādē nav - ingvers un garšvielu maisījums viegli gāzētā ūdenī, bet mūsu garšu kārouņas to atzina par nebaudāmu, bet acis vispār par nedzeramu!
Pilniem punčiem un apmierināti dodamies meklēt tuktuku, lai brauktu uz viesnīcu. Ir tumšs vakars un pārņem nogurums!
Promenades ielas galā čum un mudž no tuktukiem un takšiem, kur katrs mums piedāvā savus pakalpojumus.
Mūsu uzmanību pievērš liela un skaista ēka, domājam kāda valdības ēka, bet, paprasot garāmgājējiem, noskaidrojam, ka tas ir tikko atvrts lielveikals. Nolemjam apskatīt intereses pēc.
Veikals ir ierobežots ar sētu, lai ieietu veikalā ir jāiziet drošības pārbaude. Veikals ir krāšņš, bet praktiski visi veikali vēl nav atvērti, tikai juvilierveikals, kur iekšā un ārā laiž apsargs un kāda kafejnīca. Tādi veikala tūristi ir arī vairāki vietējie, kuru paraugam mēs sekojam, nofotogrāfējoties pie dekora, kas veidots no senām durvīm.
Vineta saņem aizrādījumu no otrā stāva apsardzēm, kuras ieraugot Vinetu atspiedušos pret balkona margām, skaļi nosvilpj un draudoši krata roku, lai iet prom no margām. Kāpēc nesrīkst stāvēt un atbalstīties pret margā? Atbildi nesaņēmām, bet laikam skaitās nedroši un bīstami.
Apskatījuši lielveikala arhitektūru, dodamies tuktuk meklējumos.
Atkal piedāvājumu gūzma, bet cenas ir diezgan augstas. Kāds sarkanā tuktuk īpašnieks pa indiešu modei apsietu galvu piedāvā mums cenu 300 rūpijas. Es, trakoti pārliecināta, ka mums prasa daudz, saku, ka mēs te atbraucām par 100 rūpijām! Vīrs krata galvu neizpratnē un saka, ok, 200€. Patiesībā par 200 rūpijām mēs aizbraucām no viesnīcas līdz metro, bet ceļš nav īss līdz viesnīcai. Dodamies ceļā. Šis tuktuks ir ērtāks - sēžam viena otram pretī un vērojam apkārtni. Mūs ved cauri naksnīgajam Vecajam Deli. Agra un Jaipur nomaļakās ieliņas nobāl Vecā Deli fonā!
Mēs aizrautīgi vērojam ielas un cilvēkus. Dzīve kūsā! Ļoti atšķirīga un varbūt pat nesaprotama, grūti pieņemama, bet tā ir Deli dzīve!
Ļaudis te stumj garas koka ķerras ar smagiem maisiem. Cilvēki staigā šurpu turpu svarīgiem un noteiktiem soļiem.
Ceļa malā uz naktsmieru taisās tuktukisti un viņu ģimenes. Tuktuki salikti rindās, kādā jau guļ, melnās pēdas saslējuši, dienas darba nogurdināti tuktukisti. Citi zelē tabaku un spļauj turpat pie sarunbiedra kājām. Sievietes sari tup pie improvizēta pavarda un dzīvajā ugunī gatavo maltīti. Izpūrušiem matiem apkārt pavardam sēd bērni. Kāda meitenīte īsi apgrieztiem matiem ar savu jaunāko brālīti, turot rokās Indijas karogu, dzied un dejo savam priekam, stāvot ratos.
Ielas malās mūra sienas garumā iekārtotas frizieru vietas. Pie mūra sienas pielikti spoguļi un izlietnes, pretī friziera krēsls. Imprivizētās frizētavas ir abās ielas pusēs un par klientu trūkumu noteikti nesūdzas. Tālāk atkal ir kāda apmetne, kur manu izmanību piesaista zilās plēves nojumē uz naktsmieru iekārtojies pāris - apaļīga sieviete ietinusies tumšā segā, no kuras mazliet redz basās kājas un dzeltenīgi sari, un apaļīgs kings, kurš tāpat ietinies segā tikai melnās pēdas atstājis neapsegtas. Abi kko pēta skārienjūtīgā viedierīcē.
Pa laikam vērojamās ainas papildina visdažādākās smakas, kuras biežāk ir nepatīkamas un uzmācīgas, riebumu raisošas, bet tad pēkšņi uzplaiksnā kāds indiešu viras smarža.
Ielas malas ir bagātīgi rotātas dažādu krasu atkritumiem, bet ielas vidū savāktajās netīrumu strēlēs savas naktsmājas atradušas pilsētas gotiņas un suņi. Gotiņas guļ savā nesatricināmajā mierā un gremo, nepievēršot uzmanību vakara kņadai.
Vēroojam pasauli ar bērna apbrīnu!
Mūsu uzmanību piesaista Deli pelēkie buļļi, kuri ir milzīgi, garām kājām paceļoties virs. ilvēku galvām. Buļļi ir iejūgti ratos, daži stāv apklāti sarkanām un rotātām auduma segām, cits guļ starp ratiem.
Vienā brīdī tuktuks apstājas un vīrs lūdz mums parādīt vēlreiz viesnīcas atrašanās vietu, saprotam, ka google rādīto karti īsti nolasīt nemāk, tāpēc, paņēmis viesnīcas vizītkarti, ieiet kādā veikalā un lūdz palīdzību. Pa to laiku mēs saprotam, ka esam vienas ielas attālumā no viesnīcas un nolemjam, ka varam aiziet paši kājām. Samaksājam un ejam.
Ieliņas šauras, bet klusas. Un atkL satiekam pelēko Deli bulli, kurš piesiets pie kādas metāla sētas. Apbrīnojami liels lops!
Esam atpakaļ viesnīcā!
Pasutām alu, ko atnes uz numuriņu. Pārrunājam dienas notikumus, iespaidus, pārsteigumus un emocijas, izlemjam par otrās dienas plānu un ejam pie miera.
Rīts iesākas nestaidzīgi. Recepcijā pasūtām brokastis un ejam uz viesnīcas jumta terasi, kur ieturēsim brokastis.
No jumta terases paveras skats uz blakus esošās mājas jumtu, kur sirms kungs apskata savus augus puķpodos. Izskatās, ka vīrs tur audzē pārdošnai puķes. Ieraudzījis mani, vīrs pasmaida un pamāj, es uzsaucu Namaste un pamāju pretī. Turpat aiz zaļā jumta nama ir skola, kur tikko sācies rīts. Mikrofonā dzirdama jaunas sievietes balss, kuras teikto skaļi atkārto visi skolēni. Skolēnu balsis skan no klasēm, kuru durvis ir plaši atvērtas. ŠJā dienā mēs satiksim daudz skolēnu, kuri būs devušies ekskursijās. Tādi skaļi, smejoši un runātīgi bērnu bari vienāds skolas formās.
Paēdam brokastis. Tiekamies recepcijā, kur sarunāts viesnīcas taksis. Esam izlēmuši par šo opciju, jo jūtamies saguruši un Deli emocijas esam noķruši jau iepriekšējā dienā. Arī visas dienas taksis mums tiek piedāvāts par 3500 rūpijām 8h. Mēs gan ieradīsimies mazliet vēlāk, tāpēc 500 rūpijas būs jāpiemaksā (44€) Arī šoferītim par darbu atstāsim tipu 1000 rūpiju (11€) apmērā.
Šoferis ir nepālietis Sans, kuram ir sieva un četrgadīgs dēls Nepālā. Viņš ir atbraucis uz Deli strādāt un pelnīt naudu ģimenei. Sešus mēnešus viņš strādā, tad uz mēnesi dodas mājās un tad jau atkal atpakaļ pie darba. Nepālietis ir jauks, izpalīdzīgs, runātīgs, bet ne vienmēr mēs viņu saprotam.
Dienas laikā mēs saskarsimies ar lūdzējiem, kuri krustojumos nāks pie auto un klauvēsies ar cerību, ka iedos viņiem kādu banknoti. Sans bez emocijām, nepievēršot uzmanību un turpinot runāt, veikli aiztaisīs logu, aicinot arī mūs neizrādīt uzmanību.
Kādā kristojumā pie auto loga būs jauna meitene izpūrušiem matiem, putekļu noklātu seju ar zīdaini rokās un uzstājīgi klauvēs pie auto loga. Viņas acis biedējoši caururbsies mums visiem, ka paliks neomulīgi.
Citā krustojumā būs berni, kuri ar slapju švammi centīsies nomazgāt logu padarot to vēl netīrāku un sadusmojot šoferus.
Ielas malā sēdēs bērnu māte un koriģēs bērnu darbu!
Te arī uz jautājumu par šo cilvēki dzīvi, Sans smīkņās un stāstīs, ka šie cilvēki gan negrib, gan arī vairs nevar atrast darbu, bet dienā nopelnīto iztērē alkoholam, vistai un dzīro visu nakti pie ugunskura. Tā ir viņu dzīve.
Tā no rīta dodamies uz torni. Braucam cauri Jaunajam Deli, kas ir diametrāli pretēja Vecajam Deli. Te ielas ir sakoptas, apstādījumi zaļo, apbūve liela, masīva, ielas platas. Vairāk auto un mazāk tuktuku!
Braucam cauri, kā Sans saka, VIP ļaužu rajonam. Viena brīdī pat ļoti dusmīgs drošībnieks negrib mūsu aito laist cauri, bet ieraugot, ka ved tūristus palaida.
Šeit viss skaisti zaļo vientuļos parkos, uz ielām armijas vīri ar ieročiem. Ēkas, kurās dzīvo valdības vīri, vestniecības ir norobežotas ar augstām sienām, kuru kores rotā dzeloņstieples.
Nonākam pie apskates objekta. Tas apbur ar savu arhitektonisko skaistumu, maģiskumu, apmēriem!
Te valda meditatīvs miers, lai gan cilvēku ir daudz!
Fotogrāfēšanās mirklī pie mums pienāk apsargs un laipni piedāvā mūs nofotogrāfēt divatā. Neko nenojaušot, iedodam telefonu, top foto, bet telefons paliek pie apsarga un viņš aicina mūs sev sekot, jo parādīs labko fotogrāfēšanās vietu. Sekojam kā paklausīgi jēri. Top vēl viena fotosesija. Lūdzam telefonu, lai apskatītu tapušās bildes. Vairs telefonu nedodam un sakām, ka mums jau pietiks skaisto bilžu. Apsargs kā profesionālis jautā atgriezenisko saiti- vai tiešām bildes patīk un sanākušas labas, tad jau varbūt var novērtēt ar dzeramnaudiņu. Mēs plātām rokas un sakām, ka nav skaidras naudas. Interese zaudēta un mēs brīvi ejam savā izpētes solī. Arnim ir līdzīga situācija, bet viņa fotogrāfs gan saņem 20 rūpijas (22centi, viena metro biļete)
Dodamies tālāk uz Indijas vārtiem, kas ir 30tajos celts monuments par godu karā bojā gājušajiem indiešiem. Monuments ir gabaliņš no vesela kompleksa, kas sevī ietver parku un valdības ēkas.
Valdības ēkas ir ierobežotas ar dzelteniem policijas nožogojumiem un apsargātas, lai neviens cilvēks nepārkāptu šo norobežojumu.
Pie Indijas vārtiem
ir jauniešu grupa atvesta ekskursijā, mēs viņus satikām ar Qutab Minar. Kāds pienāk un palūdz vai var nofotogrāfēties kopā, ar vienu nofotogrāfējamies un ar ptru, tad saprotam, ka mūsu pabvēlību var vēlēties izmantot vai visi laukimā esošie indieši. Tāpēc stingrs nē, tiek pieņemts!
Sans ved uz nākamo mūsu izvēlēto punktu, ved pāri tiltam un saka, ka pa šķirbu var redzēt veco Gandi lidostu, to gan tagad izmanto tikai aito sacīkstēm, driftam. To pa laikam cilvēki apskata un fotogrāfē. Viņš apstāšoties. Ok! Apstāsimies!
Nobraucam no tilta un nogriežamies uz ielas, kur ir dažādas bodes, te nu mums nāk apskaidrība - atkal veikals. Mēs stingri sakām, ka nekādus veikalu neapmeklēsim, mums ir strikts plāns un viss!
Sans skumīgs brauc prom, jautājam par šo paradumu vest uz veikaliem un dabūnam zināt, ka šādi šoferīši krāj sev bonisa punktus. Sanam gada laikā jāsakrāj 103 punkti, jeb jāaizved tūristi 103 reizes uz noteiktiem veikaliem. Par to viņš var saņemt, piemēram, jaunu uzvalku vai citu preci, tāpat arī naudas izteiksmē apmaksu. Kad viņš atved, veikalnieks piefiksē.
Sans apgalvo, ka neko nevajag pirkt, bet veikalā jāuzturas vismaz 10 minūtes, tad bonusa punkts saņemts.
Pēc šī skaidrojuma mēs saprotam shēmas darbību un sakām, ok, veikalā pie mūsu viesnīcas, mēs tikai viņa dēļ ieiesim “10 minūšu veikalā”! Ko mēs arī izdarīsim! Mūs aizvedīs uz to pašu 400 veikalu bodi, kur bija atvedis iepriekšējās dienas tuktukists Bobijs. Veikals sastāv no daudzām mazām savstarpēji savienotām telpām, kur katrā ir sava prece. Un tā trijos stāvos! Mēs jau pārzinām veikala pārdošanas metodes un kaulēšanos, tāpēc esam visnotaļ pārliecināti nepārliecināmi veikala apmeklētāji, kuri iegādā vienu jau iepriekš plānotu preci - Ganeša dievības statueti grebti kokā, lai mājā ienestu labklājību!
Braucot var vērot Jaunā Deli dzīvi. Te ir vairakas slimnīcas. Pie vienas no tādām ārpus slimnīcas teritorijas ir izliktas palielas baltas nojumes, kurās ir gultas. Tur no tālienes atbraukušie var gaidīt, kad dakters varēs pieņemt.
Laiks pusdienām! Mums ir skaidrs, ko un kur vēlamies! Rādām bildi ar saldumu veikala izkārtni. Sans pamāj ggalvu. Rādām karti. Liekas arī Sans īsti neizprot karti, bet izpēta tuvāk esošās iestādes un nosaka, ka zin, kur tas ir!
Esam tādā pašā veikalā - ēstuvē kā vakar, bet šī atrodas Jaunajā Deli un ir nedaudz smalkāka.
Ir divas daļas - nopietnais ēdiens un saldumu nodaļa. Ja gribi kko no saldumu nidaļas, tad tur izvēlies un Tev iedos apmaksas čeku, ar kuru ej pie kases, lai apmaksātu. Tajā kasē pasūti sev izvēlēto ēdienu un saņem apmaksas mazo čeku ar numuru. Tad dodies ar apmaksāto čeku par saldumiem un saņem saldumus. Tad dodies pie ēdienu letes un dod mazo apmaksas čeku un gaidi savu pasūtījumu.
Vēlējāmies nopirkt saldumus mājai, bet no pārdevēja nekādi nesaprotam, kāpēc mums to negrib pārdot. Uzrunājam gados, bet staltu indiešu sievieti,ģērbušos zāles zaļā sari, kas izšūts zelta diegu ornMenyiem. Viņa palīdz mums saprast, ka iemesls ir tas, ka prece nav svaiga un, kamēr pārcietīs braucienu, būs sakaltusi. Diemžēl svaiga prece vēl nav atvesta. Bet mēs varam baudīt šeit uz vietas!
Izgājuši cauri šai procedūrai kāds ātrāk, kāds lēnāk, baudām pusdienas.
Ar saldo izvēli gan mums nav tā paveicies. Esam paļāvušies uz izskatu. Maigi rozā cukurpūderētā biskvītveida bumbiņa, kas izmērcēta rožūdenī un koši dzeltena ar banānu kremu viducī!
Ēstuvē var novērot, ka pusdienās nāk Jaunā Deli ofisa darbinieki. Pie blakus galdiņa sēdēja Bolivudas filmas cienīgs personāžs - džinsa kreklā uztotītām rokām un lielu zelta pulksteni, džinsa biksēs un nospodrinātās brūnas ādas kurpēs. Melnie mati sasukāti uz aizmuguri un sānos palaistas bakenes. Pirkstā vizuļo zaļa akmens gredzens. Mazliet norūpējušos seju bauda maltīti, ko pārtrauca telefona zvans.
Pie pretējā galdiņa sēdēja sieviete krāšņi izrotātā gaišā sari kopā ar sev tuvu vīrieti.
Bija ienākuši divi jaunieši, kuriem līdzi vija pašiem sava kastīte ar pusdienām. To redzot uzkopējs pakratīja pirkstu un noràdīja, ka šitā te nevar. Jaunieši izskatījās lūdzošām acīm un uzkopējs pakratīja galvu, un lieks teica, lai ēd ātrāk un ir prom, jo pēc brīža jaunieši pēc pāris kumosiem aizvēra kastītes un devās prom.
Esam paēduši un atguvuši spēkus, lai dotis tālāk izvēlētā virzienā.
Nākamā mūsu pietura ir Ki Baoli, iespaidīga pakāpienu aka.
Nākamā pietura - Vecā Deli garšvielu tirgus.
Sans mūs brīdina, ka ar taksi turp nenokļūsim, būs jāņem tuktuks. Auto atstājam pie sarkanā forta. Sans mērķtiecīgi iet sarunat tuktuku, kuri īsti negrib pa tik mazām naudiņām vizonāt ārzemniekis. Bet, protams, atrodas tuktuks, kas ir gatavs par 150 rūpijām mūs visus piecis vest uz tirgu.
Vecā Deli tirgus sākumā rosās daudz cilvēku, tāpēc iesim kājām! Sans kā karognesējs iet mums pa priekšu un rāda ceļu. Cilvēki plūst visos virzienos, kāds iepirkties, kāda ved preci, kāds pielietot savas kabatzagļa iemaņas, kāds atpūšas uz savas koka ķerras, spēlējot podziņtelwfonā čūsku, kds zelē tabaku un bezrūpīgi gaida pircēju, kāds , noķerot garāmgājēja acu skatienu, aicina savā tirgus bodē, jo viņam ir labākā prece visā tirgū.
Sans ieved mūs kādā sānieliņā cauri nama vārtu velvei, tur uz katra stūra sēd garšvielu maisos noslēpusies tirgotāji. Asā un uzmācīgā garšvielu smaržu kakafonija asi ieduras nāsīs un liek šķaudīt, acis nedaudz sārto. Mums garām kā darba skudras viens aiz otra ar smagiem maisiem uz galvas, šķaudot, klepojot un spļaudoties, iet garām melni noputējušām sejām vīri. Viņi, gluži kā viņu senči pirms simts un trīs simts gadiem, nes tirgotājiem preci. Kāds tā to maisu nes līdz piegādes vietai, bet kāds krāmē garā koka ķerrā cik vien var un tad, pieliekot visu savu fizisko spēku un inerci, stumj uz piegādes vietu.
Sanam sekojam pa šaurām un tumšām kāpnēm, pretī vēl arvien nāk maisus nesošie vīri. Esam nama kāpņu galā uz terasītes, kur paveras skats uz seno tirgus placi, ko ieskauj kādreiz majestātiska tirgus kompleks. Tagad no tā ir palikusi pelēka atblāzma. Kāpjam aigstāk uz nama jumtu, kur jaunietis mazgā džinsus ar birsti un ziepēm. Uzmetis mums skatienu, turpina savu darbu, neliekoties traucēts.
No nama jumta paveras tirgus galvenās ielas ainava. Kad bijām lejā, tad likās haotiska un nesaprotamaz Bet te no augšas redzam, ka viss ir striktā un noteiktā plūsmā.
Kāpjot lejā, iemetam skatienu piuatvērtajās durvīs, kur jaunas meitenes sari loba valriekstus. Viņas sēž starp baltiem maisiem un ar mazu āmurīti uzsit pa valriekstu, lai čaulu iemestu vienā kaudzē un riekstu otrā.
Izejam cauri tirgum un Sans atved uz tirgotavu, kur saprotam - būs viņam bonuss! Lai tiek!
Bodītei lepni pie garšvielu stiklotā plaukta pielikta Tripadvisor novērtējuma. Tirgotājs jauns vīrietis stāsta par pieejamām garšvielām, to nozīmi un izmantošanu. Tad iedod lielu metāla bļodu, kur likt izvēlēto preci.Sans lepni sēž ofisa krēslā bodītes galā mazliet šūpojoties. Tad pa laikam atnes noprovēt tādus riekstus un šitādus, lielot, cik tie ir labas kvalitātes. Garšo labi!
Esam izvēlējušies garšvielas! Tā bija viena no galvenajām lietām, ko plānojām Indijā.
Kopsummu aprēķina nopietna izskata iesirms vīrs. Ar zilu pildspalvu viņš uzraksta uz lapiņas visu izvēleto preču cenas un saskaita. Un mazliet apvainojas, kad tas tiek mūsu pārrēķināts.
Pie izejas metāla bļodās skaistās kaudzītēs izlikti rieksti un žāvēti augļi. Stāvam un domājam, ko un cik pirkt, kad te pēkšņi no zem kores izlien žurķis ar mērķi paķert indijas baltos riekatus. Es sastingtu un izeju no bodes, Vineta iekliedzas un, domādama, ka tas Atnis, iekrampējas vienam anglim rokā, kurš pilnīgā nesapratnē par notiekošo, jo žurku neredzēja. Baltie cilvēki - kas, kur, kā žurka! Bet riekstu svērējs tikai padzen prom - tiš tiš, kā tādu uzmacīgu mušu, un turpina svēt riekstus pircējiem.
Mūs gan žurķis neiedrošināja iegadāt kārotos riekstus, lai gan saprotam, ka tas ir visur. Tie pasi Latvijā nopērkMie rieksti daļa gājusi cauri šādam tirgum vai līdzīgiem apstākļiem!
Ejam tuktuk meklējumos, pa ceļam nopērkam augļus vakariņām, mandarīnus, mango un garogu vīnogas, kuras mazgāsim ar numiriņa tējkannā vārītu ūdeni, lai dabūtu nost melno putekli.
Kņudošu degunu, melnām rokām un apkaklīti, bet iespaidu apburti, apmierināti, pārsteigti, dodamies uz viesnīcu! Pa ceļam nopērkot alu valsts veikalā.
Noskalojuši dienas putekļus, sanākam kopā un, baudot augļus, rezumējam mūsu Indijas ceļojumu!
Nākama dienā jau mājup!